Fricis Rozentāls
Kārlis Jankovičs
Vilhelmīne Putriņa
Vilis Bīnenfelds

ŽAŅA LIPKES PALĪGI

Žanis viens pats nebūtu varējis izglābt tik daudz nāvei nolemto. Ģimene viņu, protams, atbalstīja, bet bija skaidrs – nepieciešama visa iespējamā palīdzība, lai no geto un darba nometnēm izvestos cilvēkus varētu gan paslēpt, gan apgādāt ar pārtiku un apģērbu. Savas darbības laikā Lipke izveidoja glābēju tīklu, kurā bija iesaistīti kopumā 25 cilvēki – Žaņa draugi, paziņas un darbabiedri. Šie cilvēki bija tikpat atšķirīgi kā Žaņa izglābtie – viņu vidū bija gan parasti strādnieki un vienkārši zemnieki, gan ārsti un pat pagasta vecākais. Varētu domāt, ka viņiem nebija nekā kopīga, tomēr viņus vienoja Žanis Lipke un vēlme palīdzēt nelaimē nonākušajiem.

Par pirmajiem palīgiem kļuva Žaņa draugi un paziņas, kas palīdzēja atrast un iekārtot slēptuves, gan savos dzīvokļos, gan darbnīcās, kā arī palīdzēja cilvēkus izvest no Geto un darba nometnēm.

Žaņa draugs, Jānis Briedis,  dzīvodams pie Biķernieku meža bija redzējis masu slepkavības un nespēja palikt vienaldzīgs. Briedis bija gaļas kombināta šoferis, piedalījās jau pirmajā glābšanas operācijā un palīdzēja no Geto izvesto ebreju grupiņu nogādāt uz patērētāju biedrības „Vienība” noliktavām pretī kinoteātrim „Lāčplēsis”. Tieši Brieža mašīna ne vienu reizi vien tika izmantota cilvēku pārvešanai no Rīgas uz Dobeli.

Citi Žaņa draugi un paziņas, to skaitā, Edgars Zande, Barnets Rozenbergs un Kārlis Jankovičs slēpa ebrejus savos dzīvokļos, kantoros un pagrabos. Sētnieks Andrejs Graubiņš, ar kuru Žanis kopā bija strādājis patērētāju biedrībā „Vienība”, slēpa tos nelielā darbnīcā, kuru Žanis bija noīrējis Avotu ielā 75. Graubiņu notvēra vācieši. Viņu spīdzināja, tomēr informāciju no viņa iegūt neizdevās – neviens netika nodots. Viņš gāja bojā Dahavas koncentrācijas nometnē Vācijā.
Dobelē par Žaņa uzticamiem palīgiem kļuva Fricis un Žanis Rozentāli un viņu draugs Jānis Undulis. Friča Rozentāla ģimene izglābtos uzņēma savās mājās „Miltiņos”. Īzaks Drīzins, viens no izglābtajiem, par Rozentāliem savās atmiņās stāsta, cik tā bijusi atsaucīga un jauka ģimene. Drīzins uzsver, ka  tikai Žanim piemita retās spējas bezgalīgajā ļaužu tuksnesī atrast tieši šādus cilvēkus.

Drīz vien Žanis iepazinās ar pagasta vecāko – Vili Bīnenfeldu, kurš palīdzēja iekārtot vēl divas slēptuves Dobelē – Mežamaku un Rešņu mājas un apgādāja izglābtos ar nepieciešamo pārtiku. Par spīti viņa darbībai glābšanas misijā, pēc II Pasaules kara Bīnenfelds tika apcietināts,apsūdzēts par dzimtenes nodevību un izsūtīts uz Sibīriju. Uzzinājuši par viņa likteni, izglābtie nolēma rīkoties un pēc ilgiem pūliņiem panāca Bīnenfelda atbrīvošanu.

Aleksandra Dagarova (izglābtā Epšteina sieva) un Marija Kellere ar abiem saviem puikām Arnoldu un Henriju pārvācās uz dzīvi „Rešņu” mājās. Vāciešiem atkāpjoties Arnoldu nogalina mīnas šķemba.  „Mežamaku” mājas nodeg kopā ar tās saimniekiem Milleru ģimeni, kad tām trāpa bumba.

Protams, ne visi varēja vai uzdrošinājās piedāvāt patvērumu no geto un darba nometnēm izbēgušajiem cilvēkiem. Tomēr viņi palīdzēja citos veidos. Zvejnieks Alfrēds Ludvigs Krauklis dzīvoja netālu no Lipkes ģimenes. Kraukļa sieva Aneta ar meitu koferī nesa uz Lipkes mājām zivis, ar kurām pabarot bunkurā paslēptos cilvēkus. Laikā, kad valdīja bailes un cīņa par izdzīvošanu, 25 cilvēki bija gatavi riskēt ar savām un tuvinieku dzīvībām un palīdzēt nelaimē nonākušajiem, nevienu nenododot.

 

IZGLĀBTIE

1935. gada tautas skaitīšanā Latvijā apkopota informācija par 93 tūkstošiem ebreju, gandrīz puse – 40 tūkstoši – dzīvo Rīgā. Vācu okupētajā Latvijā bija palikuši ap 75 tūkstoši ebreju. Pēc kara dzīvi bija vien  7 – 8 tūkstoši. Vairāk nekā piecdesmit no viņiem izglāba Žanis Lipke, riskējot ar paša un savas ģimenes drošību, lai izglābtu katru no viņiem. Dažādos avotos min skaitļus no 55 līdz 60. Joprojām nav zināms precīzs Lipkes izglābto cilvēku skaits, jo pēckara Padomju varas gados par šiem notikumiem atklāti runāt nebija viegli. Ne pats Žanis, ne citi izglābto sarakstus veidot necentās, to vēlāk paveica Dāvids Zilbermans un citi vēstures entuziasti, paslepus no padomju varas, pierakstot izglabto liecības par karā pārciesto.

Lipkes tagad ir plaši zināmi kā ebreju glābēji, daudz mazāk informācijas ir par citiem, kuriem viņi palīdzēja. Savā intervijā Johanna Lipkes stāsta par brāļiem Rozenbergiem, padomju izpletņlēcējiem, kas slēpās viņu dārzā. Ir informācija par no vācu armijas dezertējušiem latviešu leģionāriem un tiem, kam kara beigās Lipke palīdzēja izkļūt no Kurzemes Katla – padomju karaspēka aplenktās teritorijas Latvijas rietumu daļā. Taču šīs ziņas vēl nav dokumentāli apstiprinātas.      

Pirmais no izglābtajiem, Haims Smoļanskis, bija tuvs ģimenes draugs. Daži nākamie bija saistīti ar Smoļanski un tika izglābti pēc viņa lūguma. Taču lielākoties izglābtie iepriekš Lipki nepazina un nebija ar viņu saistīti. Tie vai nu paši atrada šo cilvēku, kuru bija dzirdējuši paklusām pieminam, vai arī viņus uzrunāja pats Žanis Lipke. Nekāda īpaša iemesla konkrētā cilvēka izvēlei nebija – Žanis redzēja draudus cilvēka dzīvībai un piedāvāja savu palīdzību. Viņam nebija svarīga ne šī cilvēka tautība, ne sociālais stāvoklis vai politiskā piederība. Lipkes izglāba arī  kādu vīru sauktu  Motke Ganef – , kas jidišā nozīmē zaglis
Bija cilvēki, kam Žaņa Lipkes plāni likās pārāk riskanti. Drošāk šķita palikt geto, nekā tikt notvertiem un nošautiem bēgot, tāpēc bija tādi, kas atteicās. Kad Lipke piedāvāja sarīkot bēgšanu Rīgas slavenajam ķirurgam, profesoram Vladimiram Mincam, tas atbildēja: „Paldies, dārgais draugs. Es nekad to neaizmirsīšu, bet kā gan es varētu geto pamest savus slimniekus? Es esmu viņiem vajadzīgs šeit, bez manis viņi ies bojā. Kas attiecas uz mani pašu, esmu sen jau izlēmis – kas notiks ar manu tautu, notiks arī ar mani”. Vēl daudzus gadus pēc kara Žanis Lipke ar nožēlu teicis, ka visu vajadzēja plānot vēl rūpīgāk, vajadzēja izglābt daudz vairāk cilvēku.

Par paša paveikto kara laikā Žanis Lipke stāstīt nemīleja. No padomju  varas puses nekāda atzinība par ebreju glābšanu nesekoja. Gluži pretēji – Lipkes mājā VDK vairākas reizes meklēja ebreju zeltu, bet pašu pratināja, neticēdami, ka Žanis cilvēkus glāba nesavtīgi.

Daudzus gadus visā Padomju Savienības teritorijā valdīja vairāk vai mazāk atklāts antisemītisms. Interese par ebreju vēsturi, holokaustā izdzīvojušo liecību vākšanas darbs no Padomju varas puses tika sodīti pat ar cietumsodiem. Vēl daudzus gadus pēc kara to pārcietušie cilvēki baidījās no provokācijām un nelabprāt atbildēja uz jautājumiem par pagātni.     

Par spīti padomju varas cenzūrai 1960. gados izveidojās cilvēku grupa, kuri pievērsās II Pasaules kara un holokausta izpētei. Viņi uzsāka arī Rumbulas meža – ebreju faktiskās nogalināšanas vietas – sakopšanas darbus un uzstādīja tur pieminekli. Aktīvi šajā grupā piedalījās  Samuils Bubi Ceitlins, kurš, pats nebūdams tieši saistīts ar Lipkes izglābtajiem, vēlākos gados daudz palīdzējis Lipkes ģimenei . Šīs grupas priekšgalā bija agrākais Rīgas geto ieslodzītais Makss Mihelsons. Tieši viņš ieteica diviem aktīviem jauniešiem – Dāvidam Zilbermanim un Harijam Levi – satikt Lipkes izglātos cilvēkus un pierakstīt atmiņu stāstus. Viņi abi satikās ar faktiski visiem izglābtajiem, kas vēl dzīvoja Rīgā. Stāstus abi gan pierakstīja, gan pašrocīgi kopēja un slepus izplatīja. Vēlāk radās iespēja apkopot šīs liecības Zilbermaņa grāmatā „Kā zvaigzne tumsā”. Tieši šie stāsti lielā mērā kļuvuši par pamatu muzeja ekspozīcijai

Lipkes izglābtie pēc kara par viņu neaizmirsa.  Rīgā palikušie palīdzēja ar visu, ko spēja, un divas reizes gadā – uz Ziemassvētkiem un Jāņiem – pulcējās Lipkes mājās. Tie, kas bija aizbraukuši no Latvijas, centās palīdzēt ļoti pieticīgos apstākļos dzīvojošajai Lipkes ģimenei. No ārzemēm tika sūtītas lietas, kas varēja noderēt, ja ne ģimenei, tad vismaz pārdošanai. Jau pieminētie ebreju aktīvisti atsūtīto kafiju vai sadzīves tehniku pārdeva, kas padomju varas laikā bija visai bīstami, jo šāda rīcība tika uzskatīta par spekulāciju un sodīta. Šie sūtījumi atbalstīja Lipkes ģimeni pēckara laikā.