Žaņa Lipkes memoriāls

Kā izstāstīt Žaņa Lipkes cilvēku glābšanas stāstu sākumskolas vecuma bērniem? Žaņa Lipkes cilvēku glābšanas stāstā ir gan skumjā, gan gaišā puse. Tas ir dzīvības glābšanas notikums, kas stāv pretī nāvei un šajā notikumā ir iesaistīts puika vārdā Zigis. Šie notikumi sākumskolas bērniem var būt emocionāli satraucoši un biedējoši, bet to zināt būtu ļoti noderīgi.

Bērni ir sabiedrības neaizsargātā daļa, kas tiek ierauti pieaugušo radītos konfliktos, šajā gadījumā holokaustā. Bērni nevar paslēpties vai aizbēgt no tā. Viņi var būt iesaistīti un blakus esoši. Žanis Lipke savu dēlu Zigi nolēma iesaistīt savā cilvēku glābšanas notikumā. Tāpēc man kā režisoram likās būtiski šo stāstu stāstīt Ziga vienaudžiem un viņu vecākiem, lai šis stāsts ir kā paraugs tam, kā viens puika kļuva par dalībnieku dzīvību glābšanai.

Teātrim kā mākslas formai ir lieliskas iespējas stāstīt sarežģītus stāstus, jo teātris kā mākslas veids strādā ar mūsu iztēles rosināšanu uz skatuves, ir tikai jāizvēlas pareizie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, kas atbilst iecerētajai auditorijai. Līdzīgi kā, lasot grāmatu, mēs iztēlojamies notikumus. Ineses Zanderes grāmatā “Puika ar suni” šie notikumi ir aprakstīti no puikas skatupunkta, kas mani īpaši uzrunāja. Kā pasauli redz mazs puika, kam nav lielas dzīves pieredze, bet ir liela sirds?

Domājot par šim stāstam atbilstošāko māksliniecisko izteiksmes līdzekli, es iepazinos ar Lipkes memoriāla ekspozīciju, īpašu uzmanību pievēršot memoriālā atrodamajiem priekšmetiem. Jau sākumā mani uzrunāja koks kā materiāls un pie ieejas sagaidošā pagaļu malkas grēda, kas arī skatītāju pavada izejot no muzeja. Tie ir vienkārši sadzīves priekšmeti no mājas pagalma, kas pildīja nozīmīgu funkciju šajā cilvēku glābšanas notikumā. Vienkārši priekšmeti, nozīmīgi notikumi. Vienkārši cilvēki, nozīmīgi notikumi.

Lipkes memoriālā ir atrodamas fotogrāfijas ar to, kā izskatījās Lipkes mājas pagalms. Apskatot attēlus, es iztēlojos, kā Zigis šādā vidē pavadīja savu bērnību, kur spēlējās, strādāja, ko viņš darīja pie šķūņa, kā glaudīja suni, krāva pagales grēdā un kā viņš slēpās suņu būdā. Tas man lika aizdomāties par priekšmetiem mūsu sadzīvē. Cik daudz mēs tām pievēršam uzmanību? Kuri mums ir ļoti svarīgi un kuri ne tik svarīgi priekšmeti, kurus nemaz nepamanām un nemaz nevarētu nosaukt, kur tie atrodas, ja kāds to prasītu.

Mūsdienās cilvēki ir nokrāvušies ar ļoti daudz un dažādiem priekšmetiem. Patēriņa kultūra ir sasniegusi savu augstāko punktu, kas, visticamāk, būs vēl augstāks, jo cilvēku spēja izdomāt ko tādu, ko cilvēkam nevajag, bet tāpat viņš nopērk, ir neizmērojama. Ja agrāk priekšmets nozīmēja vērtību, šodien tā bieži vien nozīmē tikai funkciju vai, vēl ļaunāk, īsu brīdi kalpojošu laika kavēkli. Mēs iegādājamies priekšmetus, kas nereti pēc pāris dienām jau zaudē savu nozīmi un pazūd atvilktnēs vai plauktos. Šī pārpilnība maina mūsu attiecības ar priekšmetiem – tie vairs nav jāizlūdzas, tie vairs nav jāgaida, tie vienkārši ir. Tas, kas reiz bija sapņa piepildījums, kļūst par īsu laika kavēkli ikdienā.

Atceros savu bērnību, kad katra rotaļlieta man bija ļoti dārga, un tās es glabāju tik ļoti, ka nedalījos ar nevienu citu bērnu. Man tās bija svarīgas un ļoti aprūpētas. Kāpēc tas tā bija, lai spriež psihologi, bet skaidrs, ka manā bērna apziņā tām bija liela vērtība, jo tās tika iegūtas ļoti apzinīgi izvērtējot un lūdzoties vecākiem, ka tieši tādu man vajag. Rotaļlieta kļūst par sava veida talismanu – tā nav tikai priekšmets, bet arī bērna paša stāsta un pasaules sastāvdaļa.

Sākot veidot izrādes bērniem, es pastiprināti domāju par rotaļāšanos ierobežotos apstākļos. Katrs priekšmets, kas konkrētā brīdī ir piesaistījis bērna uzmanību, ir pats svarīgākais. Cik viegli bērni spēj rotaļāties ar tiem priekšmetiem, kas viņam ir konkrētā brīdī dots un cik ātri priekšmeti spēj mainīt lomas un arī formas bez jebkāda attaisnojuma. Šī, no bērnu rotaļām aizgūtā, priekšmetu bez attaisnojuma nemitīgā pārvēršanās arī kļuva par manas radošās darbības stūrakmeni. Vienkāršs dzīves novērojums tika izmantots, kā māklsiniecisks izteiksmes līdzekliss teātra izrādes veidošanā.   

Tam sekoja uzmanības pievēršana priekšmetiem, kas mums ir apkārt un nemaz netiek uzskatīti par vērtīgiem, lai tiem piešķirtu kādu nozīmi. Vēl jo vairāk – lai tie kļūtu par kādu nozīmīgu tēlu mūsu dzīvēs, kur nu vēl izrādē uz skatuves. Savā iztēlē es iztēlojos, ka katram priekšmetam tomēr ir dvēsele, kuru mēs vai nu ievērojam vai nē. Tas mani interesēja, jo likās, ka mēs ikdienā daudzas priekšmetus palaižam garām un neievērojam. Visi priekšmeti, kas mums ikdienā ir apkārt, dažkārt ieņem tikai tehnisku funkciju un mēs nepievēršam tiem nekādu uzmanību. Tomēr teātrī tieši šie “neievērojamie priekšmeti” var kļūt par stāsta atslēgu. Pēkšņi šie priekšmeti cilvēku acīs var kļūt par varoņiem un galveno lomu izpildītājiem. Tiem var tikt piešķirta liela nozīme, kaut arī ikdienā tie varbūt vientuļi stāvēja un mētājās kādā stūrī vai pagultē. Izrādē, kas dod telpu aktierim vai kādiem priekšmetiem, priekšmeti var kļūt par cilvēka apbrīnas vērtu varoni. Tas ir brīdis, kad priekšmets pārstāj būt tikai funkcija un pārtop par priekšmetu ar stāstu un likteni.

Šādā veidā arī nostrādā vēl viena būtiska lieta kā kontrasts starp priekšmeta funkciju un tam piešķirto nozīmi. Pavisam vienkārša pagale, ja tai ir tikai funkcija, tā ir malka, bet, ja mēs šai pagalei piešķiram ebreju tautas lomu izrādes stāstā, tā vairs nav tikai funkcija, bet pagale ar stāstu un personību. Šis kontrasts arī ļauj, šo izrādei un stāstam nepieciešamo tēlu, paspilgtināt līdz skatītājam atmiņā paliekošam notikumam. Tas arī ļauj izstāstīt sāpīgus notikumus vecumam atbilstošā veidā it kā rotaļājoties. Rotaļa tiek izmantota kā māksliniecisks izteiksmes līdzeklis, lai izstāstītu nopietnu stāstu.

Žanis Lipke savā glābšanas misijā izmantoja tieši šo principu. Apzinoties vai neapzinoties, bet, ņemot vērā viņa darba pieredzi, es tomēr gribētu domāt, ka tas ir bijis apzināti. Viņš aiz pavisam ikdienišķiem priekšmetiem slēpa lielus noslēpumus – cilvēka dzīvību, kas ir pats vērtīgākais uz šīs pasaules. Aiz tik vienkāršiem un ikdienišķiem priekšmetiem kā pagales tika noslēpts pats vērtīgākais. Lipke izmantoja šo cilvēka ikdienišķo prāta stāvokli – ka lielas lietas ir jādara ar lielu vērienu un ārišķīgi. Viņš zināja, ka šucmaņi, meklēdami ebrejus, nevarēs iedomāties, ka tos slēpj pavisam vienkārša pagaļu kaudze. Šeit šī “rotaļa” kļūst par dzīvības un nāves robežu. Pavisam ikdienišķs priekšmets kļūst par svarīgāko.

Šādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ļauj attēlot tikai paša stāsta morāli un jēgu, izvairoties no liekiem emocionāliem kairinājumiem, kas traucētu uztvert izrādes stāstu. Atšķirībā no grāmatas, kurā viss notiek mūsu iztēlē, teātrī ir papildus likumi. Skatītājs sēž slēgtā telpā kopā ar citiem cilvēkiem, un viņa acu priekšā notiek darbība. Turklāt tā tiek vizuāli parādīta, un, ja mākslinieki izvēlētos naturālu notikumu attainojumu, tā vairs nebūtu teātra izrāde, bet dzīves atdarinājums, kas būtu nepatīkami skatīties. Iznākums būtu tāds, ka no stāsta mēs neko ne redzējuši, ne sapratuši, tikai nobijušies no tā, kas noticis mūsu acu priekšā. Tāpēc mākslinieciskās izteiksmes līdzekļa izvēle ir kritiski svarīga, lai iecerētā auditorija spētu šo stāstu uztvert vecumam atbilstošā veidā. Un šeit palīgā nāk priekšmets, kas ir kā vidutājs starp stāsta notikumiem un skatītāju.

Izrādes “Puika ar suni” kontekstā vienkārša pagale, kas redzēta fotogrāfijā, iemieso veselas tautas likteni Otrā pasaules kara laika Ķīpsalā. Izvēle par labu pagalei tika izdarīta, jo pagale ir ikdienšķs priekšmets, kam ikdienā neviens nepievēršs uzmanību. Tāpat kā veca fotogrāfija, kurā nofotogrāfēts pavisam ikdienišķs pagalms un neviens nezin, ko tas var slēpt. Vienkārši priekšmeti, kas paglāba cilvēkus no nāves. Taču reizē tas sarežģīja izrādes vizuāli tehnisko izpildījumu, jo bija nepieciešams saprast, kā šo stāstu izstāstīt ar vienkāršām koka pagalēm. Vai kāds to sapratīs? Vai tas nebūs pārāk simboliski? Talkā tika ņemti citi vienkāršie priekšmeti āmuri, grozi, zāģi, kas bija redzami forogrāfijās. Tie iemiesoja citus izrāds personāžus un notikumu vietas. Šī scenogrāfa Reiņa Suhanova radītā vizuālā sistēma bija ļoti konkrēta un saprotama, kas skatītāja iztēlē izveidoja izrādes un šī stāsta pasauli. Degošais sērkociņš ļoti spilgti attēloja gan Rīgas degošos torņus, gan vācieša izšauto lodi. Savukārt aktiera plecu soma kopā ar dūraini skatītāju acu priekšā uzbūra stāsta galvenos varoņus puiku ar suni, Zigi un Džeri. Šie vienkāršie, ikdienišķie priekšmeti aktiera vadībā kļuva par veselu pasauli skatītāju acu priekšā. Priekšmets vairs nav tikai rekvizīts, bet gan tilts starp muzejā atrodām forogrāfijām, ikdieniškiem priekšmetiem, bērna iztēli un vēstures realitāti.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.