Viena no galvenajām muzeja misijām ir vākt un saglabāt priekšmetus. Lipkes muzeja krājums kopš muzeja darbības pirmsākuma 2013. gadā ir palielinājies daudzkārtīgi – no aptuveni 130 vienībām līdz 1320 šobrīd. Katram priekšmetam ir savs stāsts, liecība. Strādājot ar krājumu, vienmēr ir būtiski atcerēties, ka katrs priekšmets veido sava laika, cilvēka vai notikuma portretu, ne vienmēr pilnīgu vai pabeigtu, bet laika gaitā papildināmu ar faktiem vai liecinieku atmiņām. Muzeja krājums un tā komplektēšana ir atrunāti muzeja stratēģijā, kas un kāpēc tiek uzņemts, kā tiek saglabāts u.t.t. Bet muzeja darbā notiek interesanti atgadījumi, tikšanās, ko nav iespējams paredzēt vai ieplānot. Tieši tāpēc krājuma komplektēšanas darbs ir interesants. Arī Lipkes muzejam ir vairāki interesanti piemēri.

Muzejs kā satikšanās vieta

Pēc desmit gadu muzeja darbības kādā dienā muzejā ienāk sieviete, sakot, ka vēloties parunāt ar muzeja darbiniekiem. Izrādījās, ka šī sieviete ir Johannas Lipkes māsasmeita un viņas krustmeita. Rezultātā muzejā nonāca jauni fakti pētniecībai un atšifrētas vairākas personas muzeja krājuma fotogrāfijās.

Tāpat jāmin kāda ļoti īpaša satikšanās ar Žaņa Lipkes drauga un uzticama palīga Kārļa Jankoviča meitu Andu. Viņa, atnākot uz muzeju kā vienkāršs apmeklētājs un apskatot muzeja pamatekspozīciju, atklāj sava tēva portretu un to, ka viņa uzvārds ir nepareizi pierakstīts. Tā mēs, muzeja darbinieki, uzzinājām Žaņa Lipkes uzticamā palīga īsto, pareizo uzvārdu un daudz jaunu atmiņu par tā laika notikumiem. Vēlāk, pateicoties Andai un viņas ģimenei, muzeja krājumā nonāca viens no būtiskākajiem krājuma priekšmetiem – Kārļa Jankoviča dienasgrāmata. 

Daudzu gadu darbā ir bijušas nozīmīgas satikšanās, tāpat kā pilnīgi nejauši notikumi ar gandrīz vai mistisku klātbūtni. 2013. gadā, kad muzejs vēl tikai sāka savu krājuma saglabāšanas un pētniecības misiju, muzejam tika piedāvāts eksponēt ceļojošu izstādi par holokaustā nogalināto meiteni Anni Franku. Nolēmām izstādi papildināt ar mūsu pašu unikālo stāstu – Žaņa Lipkes izglābto meitenīti no Vācijas Hannu Šternu. Muzejā ir daudz neizpētītu vēstuļu no Lipkes mājām. Bet muzeja rīcībā nav nevienas fotogrāfijas ar Hannu. Un burtiski pēdējā vakarā, kad tiek šifrētas vēstules, veidots izstādes plakāta makets, no vienas, vēl neizpētīto materiālu vēstules izkrīt divas mazas, pases izmēra fotogrāfijas (ZLM329, ZLM330) – mazās Hannas un viņas mātes Sofijas fotogrāfijas.

Tajā brīdī mūs pārņēma neticama un neaprakstāma sajūta. Tā blakus Annes Frankas stāstam izstādē bija arī mūsu mazās Hannas portrets un dzīvi apliecinošais izglābšanās stāsts. 

Adreses

Kārļa Jankoviča dienasgrāmata (ZLM 1155). Žaņa Lipkes glābšanas misijas uzticamākais palīgs Kārlis Jankovičs pēc kara pierakstīja savas atmiņas piezīmju grāmatiņā. Protams, šis priekšmets bija viens no tiem, ko Lipkes muzejs ļoti vēlējās iekļaut savā krājumā kā izcilu pētniecības vienību. Īpaši tāpēc, ka Lipkes krājumā jau ir Žaņa Lipkes zīmējumu blociņš un viņa meitas Ainas kara laika dienasgrāmata. Un tā, pateicoties muzeja komandas sadarbībai ar Kārļa Jankoviča meitu Andu, šis unikālais priekšmets nonāca muzeja krājumā. 

Tāpat daudzu gadu darbības laikā muzeja kolekcijā nonāca Žanim Lipkem sūtītās vēstules (ZLM 895–977) no  viņa izglābtā ebreja – Jēkaba Vagenheima. Rezultātā atšifrējot vēstuļu saturu, mēs uzzinām daudz jaunu faktu, notikumu, reizēm traģisku vai gluži otrādi – komisku, jautru no holokaustu pārdzīvojoša vērotāja skatupunkta par apkārt notiekošo – no kara Izraēlā līdz ābolu šķirnei antonovkai, kas Jēkabam ļoti garšoja vēl tajos pirmskara gados. Tā, soli pa solim tiek uzzināti trūkstošie sīkumi, detaļas, kāda adrese, uzvārds vai epizode. 

Māņticība un krājuma papildināšana

20. gadsimta sākuma piespraudes (ZLM 360) nonākšanai muzejā ir interesants un savdabīgs stāsts. 1941. gadā nacistu okupētajā Rīgā cauri Vecrīgai tika dzīta ebreju kolonna. Kāda sieviete (Antonija Ozoliņa) iedevusi maizi garām ejošai ebreju sievietei, kura pateicībā nometusi pie kājām smiltīs viņai šo piespraudi. Visus gadus šo sievieti ir vajājis šis notikums un pat māņticība, ka šī piespraude nes nelaimi. Tāpēc sieviete nolēma uzdāvināt šo priekšmetu muzejam. Tagad muzeja pamatekspozīcijā šī piespraude ir starp priekšmetiem ar to skaudro stāstu. Blakus piespraudei ir 1941. gada ebreju pārtikas kartīte un sakaltētas maizes doniņas. 

Suņa vilnas džemperi katram dzimtas vīrietim

Muzeja pieredzē ir arī ļoti personīgi, netipiski dāvinājumi – priekšmeti, kas palīdz atklāt nozīmīgu cilvēku ikdienišķos portretus. Viens no šādiem priekšmetiem – Emīlijas Ābeles pašrocīgi adīts vilnas svīteris (ZLM 988) no viņu ģimenes skotu aitu suņa Larusa vilnas.

Emīlija Ābele Otrā pasaules kara laikā palīdzēja Žanim Lipkem glābt nacistu vajātos ebrejus. Viens no viņas izglābtajiem – Vilis Frišs – vēlāk kļuva par viņas vīru. Dāvinātājs, Emīlijas Ābeles mazdēls, atceras, ka Emīlija adīja visiem vīriešu kārtas dzimtas locekļiem šādus suņa vilnas svīterus.

Interesants ir fakts, ka no Lipkes ģimenē lietotajām Japānas Sacumas keramikas tasītēm (ZLM 758–761) saglabājušās ir tikai sasistie un līmētie eksemplāri, jo veselie trauki 1990. gadu ekonomiskās situācijas ietekmē tika aiznesti uz lombardu. Šie smalkie trauki ar gandrīz caurspīdīgo kaula porcelānu tik ļoti disonē ar darbā norūdītajām, sasprēgušajām Žaņa vai Johannas rokām. Grūti iztēloties skarbo Johannu vai Žani, dzerot tēju no tik smalkām tasītēm – pieļauju, ka visdrīzāk tās tika iemainītas vai arī kontrabandas ceļā nonākušas Lipkes mājās. Tas tomēr ir laiks, kad mājas iedzīve netiek iepirkta lielveikalos – Lipkes ģimenei jaunībā ir sūra pieredze ar ūtrupi un parādu cietumu. Tāpēc vēl jo vairāk novērtējams fakts, ka tieši smalkās japāņu tasītes ir tie sadzīves priekšmeti, kas saglabājušies. Par tējām, ko dzēra Lipkes,  muzeja krājumā ir maz liecību, bet kafija – to kilogramiem pēc kara sūtīja Lipkes ģimenei visi iespējamie draugi un paziņas no ārzemēm, par ko liecina muzejā atrodamie sūtījumu pasaknīši un vēstules, kurās bieži tiek minēta kafija. Kafijas krūzītes gan nav nevienas. 

Trīs vēstules un zilsniedzītes 

Muzeja rīcībā ir ļoti maz faktu, kas atklātu Žaņa un Johannas vecākās meitas Ainas Lipkes personības šķautnes, tāpēc ir ļoti svarīgs katrs priekšmets vai liecība. Tā, kādā dienā, kad tika plānoti Lipkes mājas remonti tepat muzejam kaimiņos, man atļāva uzkāpt mājas bēniņos ar mērķi apskatīt, gadījumā, ja atrodas kas vērtīgs muzejam. Rezultātā, starp putekļiem un gružiem uzgāju vairākus dokumentus, kur vienā bija rakstīts, ka Žanis Lipke tiek nosūtīts komandējumā pēc kara laika trofeju mašīnām uz Kurzemes katlu – liecība, kas apstiprināja mums jau zināmo faktu. Bet būtiskākais bēniņu atradums – 3 vēstules Ainai Lipkei no kara laika draudzenes Ļidas (ZLM 377, 378, 379).  Vēstulēs Ļida uztraucas par to, ka Aina ir palikusi ļoti grūtsirdīga, neredz savu nākotni un dzīvei jēgu. Kāpēc, kas ir noticis šajā īsajā Ainas dzīvē pēc atgriešanās tēva mājās Ķīpsalā? Zinām tikai to, ka 27 gadu vecumā, pārnākot no frontes, apprecot augsta ranga krievu oficieri Ovečkinu, kādā aukstā pavasara dienā Aina ielec vai arī tiek iegrūsta Daugavā un noslīkst daudzu cilvēku acu priekšā, saucot pēc palīdzības. Daugavā iet ledus un Ainu tā arī neatrod. Iespējams, kādreiz muzeja krājumā parādīsies kāda liecība, kas varētu atklāt iztrūkstošo, kas ļautu rekonstruēt Ainas dzīves traģiskos notikumus. Muzeja krājumā ir unikāla liecība – Ainas kara laika dienasgrāmata (ZLM 384) ar piezīmēm, dzejoļiem, dziesmiņām, viņai esot visus kara gadus frontē. Kā ļoti emocionāls akords ir dienasgrāmatā palikušas starp lappusēm ieliktās sakaltētas Sibīrijas zilsniedzītes. 

Aina kādā tālā piefrontē ir salasījusi mazos zilos ziediņus. Pretstatā pilnīgam fiziskam izsīkumam, badam, ko viņa cieš frontes apstākļos, viņa raksta īsus un tik sirdi plosošus frontes notikumus, ilgojoties pēc mājām, vai jautrus dziesmu pantiņus un starp lappusēm liek pavasara ziediņus. Daudz vēlāk šie ziediņi kļūs par numurētu herbāriju muzeja krājumā kā vienu no Ainas iztrūkstošā psiholoģiskā portreta daļu.  

Muzejs stāsts un mediji

Noteikti jāmin arī fakts, ka muzejs šo gadu laikā ir aktīvi sadarbojies arī ar kino un literatūras jomām, palīdzot tapt filmai par Žani Lipki “Tēvs nakts”, Ineses Zanderes grāmatu sērijai “Puika ar suni”, Jāņa Znotiņa teātra izrādei bērniem “Puika ar suni” u.c. Tā muzeja krājumā nonāca filmas “Tēvs nakts” kadrējumu burtnīca (ZLM 781), izmantojot muzeja krājumu – vēl viens vērtīgs krājuma interpretācijas paraugs. 

Rezumējot muzeja krājuma komplektēšanas darbu, noteikti ir jāmin, ka tas ir process, ko nevar pabeigt, pielikt punktu – pētniecības darbs notiek arī pēc priekšmetu pārvietošanas slēgtos, drošos skapjos ar temperatūras un mitruma kontroli. Viena vēstule var atklāt kāda cita priekšmeta izcelšanās stāstu vai tā nozīmi būtiskos notikumos. Muzeja nolikumā esam definējuši, ka Lipkes muzeja misija ir darīt pasauli labāku – arī caur jauniem faktoloģiskiem atklājumiem, notikumu loģisko secību, atklājot iesaistīto cilvēku cēlo vai pat varonīgo rīcību caur viņu fotogrāfijām, vēstulēm ar frontes ziediņiem vai tikai brīvā laika rokdarbiem. 

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Mūsu pirmais darbs, izmantojot paplašinātās realitātes sniegtās iespējas, – virtuālās realitātes (VR) pieredze “Lipkes bunkurs”, pie kura izstrādes kopā ar tehnologu un jauno mediju mākslinieku komandu (Ievu Vīksni, Līgu Vēliņu, Lauri Taubi un Kasparu Lēvaldu) strādājām jau kopš 2019. gada nogales pēc jauno speciālistu triumfa RIGA IFF GOES XR hakatonā, tika funkcionāli pilnveidots un dublēts vācu un angļu valodā. 2024. gada oktobrī ikgadējā rudens publisko pasākumu programmā šo mūsu apvienotās muzeja, tehnologu un austriešu memoriālā darba brīvprātīgo jauniešu (Camillo Spiegelfeld, Kilian Ottitsch, Fridolin Sablatnig, Benedikt Gaisberger) komandas kopdarbu varējām prezentēt īpaši aprīkotā VR telpā. Ar video instrukcijas palīdzību un pašapkalpošanās režīmā pieejamajām VR brillēm pieredze kļuva pieejama arī individuālajam memoriāla apmeklētājam. Tikmēr, iesaistot vietējo jauniešu, brīvprātīgo un Erasmus+ programmas apmaiņas studentu fokusgrupas, testēšanas ceļā kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas doktoranti Elizabeti Grudovsku un PhD Diānu Popovu izstrādātais VR prezentēšanas veids skolu grupām ar video projekcijas, skaņas un papildinātās realitātes efekta palīdzību oriģinālās slēptuves izmēros (3×3×3 metri) īpaši aprīkotā telpā memoriāla pagrabstāvā ir kļuvis par pieprasītu muzejpedagoģijas programmu.

Ievērojot jauno mediju salīdzinoši lēno ienākšanu holokausta piemiņas un izglītošanas darbā mūsu reģionā, bet arī ne bez uzstājības, arī tāds neliels, lietojot žargona apzīmējumu, in-house production kā “Lipkes bunkurs” ir piesaistījis Landecker Digital Memory Lab uzmanību, kuras mērķis ir digitālās datubāzes izveide. Sakritības pēc Saseksas Universitātes pētnieces Viktorija Ričardsone-Valdena (Victoria Grace Richardson-Walden) un Keita Marisone (Kate Marrison) Lipkes memoriālu apmeklēja dienā, kad Dekorāciju darbnīcas meistari uzstādīja jaunās “Groglass” vitrīnas un tolaik vēl doktorante Diāna Popova rīkoja vienu no sava promocijas darba fokusgrupām. Šādi “Lipkes bunkurs” ieguva ne vien vienības vērtību topošajā Digitālās atmiņas datubāzē (Digital Memory Database atklāšana pieteikta 2026. gada februārī), bet arī atspoguļojumu skatā no malas.

Jāpiemin arī 2025. gada jūnijā notikušais forums Connective Holocaust Commemoration Expo 2025. Forumā Žaņa Lipkes memoriālam sadarbībā ar Koriju Maklaudu (Cory McLeod) – Pērkons. Rockumentary VR un grafiskās noveles stilistikā veidotās Rīgas geto muzeja mājaslapas autoru – bija iespēja pirmo reizi plašākai ekspertu publikai prezentēt kopš 2020. gada tādā pašā nesteidzīgā pašražošanas režīmā kā “Lipkes bunkurs” tapušo darbu “Hannas stāsts” (VR daudzsēriju dokumentālās filmas “Žanis” pirmo daļu). Piecus gadus ilgajā odisejā, ko pavadījām kopā ar Koriju kā mentoru, paradoksālā kārtā vispirms iemācījāmies tieši nesaraujamo sasaisti ar vietu, kurā esam noenkuroti. Ja šo ceļojumu sākām ar iesācēja iedomu, ka mūsu VR darbu atradīs metaversā un mājas komforta apstākļos līdzīgi kā Annes Frankas mājas Secret Annex individuālās VR ierīcēs skatīsies tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, tad Korijs ar savu radošā tehnologa pieredzi mūs atvēsināja, liekot atgriezties atpakaļ telpā. Viņa teiktais, ka šāda veida paplašinātās realitātes pieredze nebūs efektīva, ja tiks izlikta veikalā starp izklaides pieredzēm, bet tai vajadzīgas fiziskas mājas un asistenta klātbūtne, kļuva par mūsu vadmotīvu.  Objektīvu iemeslu dēļ ir arī būtiskas atšķirības satura pieejamības filozofijā Annes Frankas mājā tūristu pārpildītajā Amsterdamā, kur apmeklētājam jāizstāv rinda pāris kvartālu garumā, un Rīgas “vislabāk paslēptajā muzejā” Mazajā Balasta dambī Ķīpsalā, kurš vispirms jāatrod.

Saseksas Universitātes rīkotajā forumā “Hannas stāsta” prezentēšanas telpa tika ierādīta kādā klusā universitātes pilsētiņas spārnā, nomaļus no lielās auditorijas ar desmitiem prezentētāju. Kā pagodinājumu uztvērām to, ka telpu varējām dalīt vien ar Annes Frankas mājas kolēģiem, kuri piedalījās ar sava veida retrospektīvu – 25 gadu darbu jauno mediju laukā –, kuru aizsāka 2000. gadā izdotais kompaktdisks ar tolaik pieejamo digitālo saturu. “Hannas stāsts” tāpēc skatāms vietās, kurām ir nepastarpināti tieša saistība ar pašu stāstu – Žaņa Lipkes memoriālā Rīgā un tā sauktajiem klusajiem varoņiem veltītajā memoriālā Stille Helden Berlīnē. Dokumentālās filmas atklāšana abās vietās notika 2025. gada septembrī.

Ja Berlīnes atklāšanā Korijs un Žaņa izglābtās Hannas Šternas meita Ilana Avimora sarunā ar Lolitu Tomsoni klātesošos uzrunāja ar iepriekš ierakstīta video palīdzību, tiešsaistē saslēdzoties Telavivai, Mineapolisai, Berlīnei un Rīgai, tad atklāšanā Žaņa Lipkes memoriālā mums pavērās reta izdevība visiem tikties klātienē, jo nule kā bija atjaunoti tiešie airBaltic reisi uz Izraēlu, bet Korijs savu ikgadējo Latvijas braucienu pieskaņoja tieši šim notikumam.

Klātesot Ilanai un viņas vīram Hagajam, VR dokumentālā īsfilma “Hannas stāsts” līdzās “Lipkes bunkuram” tika atklāta kā otra memoriālā pastāvīgi pieejamā imersīvā pieredze. Jau projekta sākuma posmā Ilana ierakstu studijā ierunāja filmas skaņas celiņu. Stāsta pamatā ir viņas mātes Sofijas Šternas vēstule Vācijas varas iestādēm ar lūgumu kompensēt kara laika nodarījumus. Ilana simboliski arī bija pirmā, kura varēja dzirdēt savu balsi līdzīgi kā kinoteātrī ar 360 grādu apskaņošanas iekārtu aprīkotajā jaunajā VR telpā, kuru izprojektēja audioinženieris Jānis Irbe.

Šeit būtiski minēt, ka VR kā pilnībā imersīvs medijs mērķtiecīgi uzrunā pieredzes dalībnieku ļoti koncentrētā veidā. Ne velti VR mēdz dēvēt par empātijas mašīnu, tālab arī nerimstošie tehnologu centieni iegremdējošo – sensoro – pieredzi pastiprināt ar skaņas un citiem maņas rosinošiem līdzekļiem. Likumsakarīgi, ka šāda pilnībā imersīva pieredze vislabāk uztverama nelielās devās, kas nosaka tās lakonisko – vidēji 10 minūšu ilgo – formu.  To, ka ar 10 minūtēm pietiek, lai ar labi izstāstītu stāstu, izmantojot vecumam un uztveres spējām atbilstošu mediju, var panākt “vecāks par 10 minūtēm” efektu, mēs zinām no Žaņa Lipkes memoriālam tik nozīmīgā kino dokumentālista Herca Franka daiļrades. 

Tikmēr katrs praktizējošs muzejpedagogs zinās teikt, ka ar ar 10 minūtēm varētu būt nedaudz par maz, lai skolēnam kaut kas “aizķertos” no mācību vielas. Pat ja muzejs ir un paliek neformālās mācīšanās vieta, muzeju izglītotājiem rūp, lai “sausais atlikums” no apmeklējuma būtu arī kādas paliekošas zināšanas. Tas izskaidro, kāpēc VR kā potenciāli pastiprinātu empātisku reakciju rosinoša pieredze Žaņa Lipkes memoriāla muzejpedagoģijā tiek dramaturģiski izspēlēta pašā nodarbības noslēgumā. Tā “Lipkes bunkurs” 3D virtuālajā vidē astoņus gadus vecā zēna Ziga stāstījumā skolēnu grupai ir pieejams tikai pēc tam, kad ir redzētas un iepazītas trīs citas pieturas: 1. bunkura zīmējums Zigfrīda piezīmju burtnīcā (oriģināls muzeja ekspozīcijā); 2. bunkura rekonstrukcija oriģinālajā 3 × 3 × 3 metru izmērā ar sukā būdiņu kā cerības metaforu virs tā; 3. bunkura fiziskā atrašanās vieta zem malkas šķūņa Lipkes ģimenes mājas pagalmā (skatā no memoriāla terases). Līdzīgi arī “Hannas stāsts” memoriāla muzejpedagoģijas darbā ar skolu grupām pilnvērtīgi ir uztverams ar atbilstošām priekšzināšanām, kas šo 10 minūšu imersīvo pieredzi ieliek plašākā Žaņa, viņa ģimenes un palīgu izvērstās cilvēku glābšanas operācijas kopainā. 

Ievērojot, ka memoriāls atrodas vietā, kurai ir centrāla loma stāstā par Berlīnes ebreju – mātes un meitas Sofijas un Hannas Šternu – izglābšanu no Mežaparka koncentrācijas nometnes 1944. gada vasarā, tas organiski kļuva par sarkano pavedienu Ķīpsalas ārtelpas naratīva izstrādē, kurš ir digitālā gida pamatā. Vēl bez tā, ka digitālais gids faktoloģiski papildina lakonisko “Hannas stāstu” ar detaļām par personām, vietām un apstākļiem, kas Žanim ļāva īstenot vienu no sarežģītākajām glābšanas operācijām, tas arī piešķir muzejpedagoģijas programmai papildu morālo dimensiju: nodarbības noslēgumā skolēnu grupai pēc mātes un meitas izglābšanas stāsta iepazīšanas tomēr jāaptver neērtā patiesība par Zeliga Šmuljana traģisko likteni.

Latvijas ebreju ārstam Zeligam Šmuljanam un Sofijai Šternai, kura, vēl Berlīnē dzīvojot, bija zaudējusi vīru nacistu terora apstākļos, Rīgas geto pirms tā likvidēšanas un ebreju sadzīšanas Mežaparka koncentrācijas un daudzajās darba nometnēs, bija romantiskas attiecības. Žanis izglāba Šmuljanu no darba nometnes Balastdamm Ķīpsalas dienvidu galā, kurš pēc tam palīdzēja noorganizēt Sofijas un Hannas Šternu izglābšanu no Mežaparka koncentrācijas nometnes. Žanis ar savu draugu, zvejnieku, palīdzību abas pārcēla pāri Daugavai uz Ķīpsalu, lai pēc tam visus izglābtos nogādātu Mežamakos pie Dobeles. Šeit traģiskos apstākļos Šmuljans gāja bojā, pāragri atstājis slēptuvi, lai dotos uz pilsētu pārliecībā, ka vācieši ir atkāpušies. Šo traģisko epizodi “Hannas stāsts”, naratīva iekšējās loģikas diktēts, izlaiž – tā noslēgums ir Žaņa un Hannas aizkustinošā satikšanās 1977. gadā Jeruzalemē. Šī atkāpe noder ilustrācijai, kālab VR pieredzi pavadošā telpiskās mācīšanās muzejpedagoģijas programma uzstāda mērķi piedāvāt plašāku vēsturisko notikumu kopainu, pat ja tas ievērojami sarežģī uzdevumu.

Telpiskās mācīšanās jēdziens pats par sevi nav nekas jauns. Jaunas ir tehnoloģiju sniegtās iespējas fiziskās realitātes papildināšanā, kas memoriālajās vietās ļauj runāt par jaukto (fizisko un digitālo) realitāti kā kvalitatīvi jaunu pašorganizētas mācīšanās veidu. Ja ar VR mēs bijām strādājuši iepriekš, tad telpisko mācīšanos ar papildinātās realitātes rīkiem līdz tam nepazinām. To projektā apguvām pie vācu kolēģiem Bergenas-Belzenas memoriālā Vācijas Lejassaksijā. Tur ar gandrīz klīnisku precizitāti veikta nometnes 3D rekonstrukcija, izveidojot “digitālo dvīni”. Digitālā satura izmantošanas iespējas pieejamas amplitūdā no ekspozīcijā izvietota skārienjutīga ekrāna līdz ārtelpā ar GPS palīdzību lietojamai portatīvajai planšetei.

Jāatzīmē, ka Eiropas lielajos memoriālos, kāds izmēra un statusa ziņā Latvijā varētu būt vienīgi Salaspils memoriāls, apmeklējuma ilgums jāplāno vismaz uz pāris stundām. Šīs vietas parasti atrodas ārpus pilsētām (Maidanekas memoriāls Ļubļinā ir izņēmums, jo pilsēta pēc kara ir ievērojami izpletusies), ceļš līdz tām prasa laiku, tāpēc apmeklējums izvēršas par visas dienas pasākumu. Šajās vietās vēl bez loģistikas infrastruktūras, memoriāliem raksturīgās ainavu arhitektūras un monumentālās tēlniecības ir arī darbinieku biroja telpas ar bibliotēkas, arhīva un krājuma nodaļām, jo ikdienā šeit kāds strādā. Vairākumā memoriālu ir domāts par apmeklētāju ērtībām, kuri šeit pavadīs dienu – netrūkst ēdināšanas iespēju un izglītības darbam nepieciešamās infrastruktūras. Rēķinoties ar visas dienas skolas grupas ekskursiju, atbilstoši tiek plānots izglītības programmu ilgums un saturs. Bergenas-Belzenas memoriālā kombinētais iekštelpu un ārtelpas izglītības programmas ilgums ar digitālo gidu ir četras stundas.

Testējot digitālo gidu memoriāla iekštelpā un Ķīpsalas ārtelpā kopā ar Latvijas Vēstures un sociālo zinību biedrības skolotājiem un audzēkņiem 2025. gada oktobrī secinājām, ka programma “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā un Ķīpsalas ārtelpā” jāplāno maksimāli uz divām stundām. To nosaka ne vien apstāklis, ka memoriāla šaurajās telpās varam vien piedāvāt iedzert tēju pauzē starp ārtelpas un iekštelpas izpēti, bet arī tas, ka muzeja apmeklējumu Rīgā skolu grupas tradicionāli plāno kā stundu garu ekskursiju ar papildu programmu pirms un/vai pēc muzeja apmeklējuma.

Kādi varētu būt kopējie secinājumi par iespējām pārņemt telpiskās mācīšanās ar digitālā gida palīdzību labās prakses piemēru no vācu kolēģiem, apzinoties daudzās atšķirības, kas raksturo mūsu ikdienas darbu – nepietiekamā infrastruktūra, darbaspēks, ārpusskolas neformālās izglītības tradīcijas u. tml.? Kopīgs ir neapstrīdamais fakts, ka 80 gadus pēc Otrā pasaules kara tiešo notikumu aculiecinieku aiziešana neizbēgami rada atmiņu krīzi un liek uzdot jautājumu – kā turpmāk autentificēt totalitāro režīmu noziegumu vēsturi? Kognitīvo zinātņu pētnieki rosina mērķtiecīgāk pievērsties vēsturiskajai telpai kā notikumu autentifikācijas iespējai, tostarp – izmantojot imersīvās tehnoloģijas.

Imersīvo tehnoloģiju izglītības iespējas – virtuālā, papildinātā un jauktā (fiziskā un digitālā) realitāte – noteikti paredz sadarbošanos ar radošajiem tehnologiem, jauno mediju māksliniekiem un informācijas tehnoloģiju speciālistiem. Lieki piebilst, ka šādu tehnoloģisko risinājumu attīstīšana nav lēts prieks. Memoriālos un piemiņas vietās citviet Eiropā inovatīvi risinājumi satura pieejamībā parasti tiek īstenoti zinātniskās pētniecības un inovāciju centru aizgādībā, kurus vēl bez pašas piemiņas interesē mācīšanās procesa kognitīvais aspekts – datu ievākšana, analīze, tālāka izmantošana mācīšanās rīku izstrādē. Pēdējais izskaidro, kāpēc memoriāli ar tiem raksturīgajām telpiskās mācīšanās iespējām un stabilo grupu pedagoģisko darbu kļuvuši interesanti kognitīvo zinātņu laboratorijām un pētniecības centriem kā sadarbības partneri. Cik lielā mērā muzeji un memoriāli iekļausies aktuālajā zinātnes un tehnoloģiju attīstības virzienā 3D “digitālo dvīņu” izstrādē, 3D drukas, liecinieku interaktīvu VR interviju filmēšanas un citu iespēju izmantošanā telpiskās, imersīvās un jauktās mācīšanās nolūkos, ir atvērts, lasi: resursu jautājums. 

Tikmēr Žaņa Lipkes memoriāla VR darbi tapuši, izmantojot bezmaksas atvērtā koda 3D datorgrafikas programmatūru, bet digitālā gida kontroles menedžmenta sistēma ir vienkārša Excel tabula failu glabāšanas un sinhronizācijas pakalpojumā GoogleDrive. Pārējais ir programmēšanas valoda, laiks un talants, kurš jāinvestē, lai mūsu – mantojuma speciālistu – veidoto saturu pārvērstu par lietotājam draudzīgu gala produktu. Projekta izdošanās ir veiksmīga šo faktoru sakritība.  

Informācija par projektu:

Divos savstarpēji papildinošos projektos 2024. un 2025. gadā ar Latvijas Ebreju kopienas restitūcijas fonda un Vācijas Federālā fonda EVZ finansiālu atbalstu Žaņa Lipkes memoriālā īstenoti šādi satura pieejamības infrastruktūras uzlabošanas darbi:

– uzstādītas jaunas pastāvīgās ekspozīcijas vitrīnas;

– iegādāts moderns digitālā gida aprīkojums;

– iekārtota ar skārienjutīgo tāfeli aprīkota izglītības telpa;

– izveidotas divas VR telpas, no kurām vienā uzstādīta oriģināla 360 grādu apskaņošanas sistēma.

Apvienotajā projektā tapuši jauni digitālie mācīšanās rīki un izglītības programmas:

VR PIEREDZE “LIPKES BUNKURS” (LV, EN, DE)

Pieejama individuāla apmeklējuma laikā vai muzejpedagoģijas programmā “Kara pieredze bunkurā – izdzīvošanas stratēģijas”;

HANNAS STĀSTS / HANNA’S STORY (EN). VR DAUDZSĒRIJU DOKUMENTĀLĀ FILMA “ŽANIS“. PIRMĀ DAĻA

Pieejama individuāla apmeklējuma laikā vai muzejpedagoģijas programmā “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā un Ķīpsalas ārtelpā”;

ŽAŅA LIPKES MEMORIĀLA DIGITĀLAIS GIDS IEKŠTELPAI UN ĀRTELPAI (LV, EN)

Pieejams muzejpedagoģijas programmā “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā un Ķīpsalas ārtelpā”. 

Projekta “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā” komanda

Projekta vadītājs: Ph. D. Raivis Sīmansons

Pieaicinātie muzejpedagoģijas speciālisti: Danute Grīnfelde un Ineta Zelča Sīmansone (Creative Museum)

Projekta radošie tehnologi Latvijā: Ieva Vīksne, Līga Vēliņa, Lauris Taube, Kaspars Lēvalds

Projekta radošais tehnologs ASV: Korijs Maklauds (Cory McLeod)

Sadarbības partneri digitālā gida izstrādē Vācijā: Bergenas-Belzenas memoriāla Komunikāciju nodaļas vadītāja Štefanija Billiba (Stephanie Billib), muzejpedagogs Marks Ellinghauss (Marc Ellinghaus)

Sadarbības partneri VR dokumentālās filmas Hanna’s Story apakšprojekta īstenošanā memoriālajā centrā Stille Helden Berlīnē, Vācijā: direktore Dr. Karolīne Georga (Karoline Georg), Izglītības nodaļas vadītāja Dr. Andrea Hoibaha (Andrea Heubach), muzejpedagoģe Elizabete Anšuca (Elisabeth Anschütz)

Digitālā gida grafikas dizainers: Daniils Vjatkins

Projekta īstenošanas dalībnieki Žaņa Lipkes memoriālā: Anta Ancveriņa, Maija Meiere-Oša, Ieva Monika Augstkalna, Lolita Tomsone, Rolands Krutovs

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

INT. RĪTS. ŽAŅA LIPKES MEMORIĀLS 

Atslēga tiek ielikta slēdzenē. Divas reizes pagriezta. Durvis atverās. Tumsa. Gaismas slēdzis pa kreisi. Ieslēdzas vājš gaismas avots. Pārkāpjot slieksni, telpu pārtrauc spalgs un nebeidzams pīkstiens. Signalizācija. Četru ciparu kombinācija. Troksnis pārtrūkst. Klusums. 

BALSS (tālumā): Ko jūs domājat, tas ir joki? Tas nav joki, kad cilvēks ir badā, kad nav viņiem ko ēst. 

. . . 

Žaņa Lipkes memoriāla vidū izveidots simboliskais bunkurs, kuram apmeklētāji var piekļūt divos līmeņos. Tā vidū redzama 1990. gada intervija ar Johannu Lipki. Filmas “Ebreju iela” (1992) uzņemšanas laikā Hercs Franks fiksēja viņas stāstīto par ebreju glābšanu īsi pirms  nāves. 

Interesanti, taču šis muzejam tik nozīmīgais materiāls tā arī neiekļuva filmas gala versijā. Taču, neskatoties uz šo faktu, tas ir atradis vietu memoriāla centrā. Gluži kā sirds Johannas video uztur dzīvību muzejā – burtiski un pārnestā nozīmē. Tas tāpēc, ka šis videomateriāls ik pa brīdim liek par sevi manīt arī tad, kad neviens to neieslēdz. Muzeja kolektīva iekšienē mēs nereti sakām “Johanna vienkārši dzīvo savu dzīvi”. Un tā patiešām ir. Šis video kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ ieslēdzas pats no sevis pat visnepiemērotākajos brīžos. Turklāt, neskatoties uz to, ka elektrība katras darba dienas beigās tiek pilnībā izslēgta, video tiek apstādināts, dators aizvērts un, telpas atstātas nakts tumsā un klusumā, Johanna ik rītu, citu netraucēta, augšāmceļas no datora ekrāna un sagaida pirmo uz darbu nācēju. 

. . . 

INT. VAKARS. ŽAŅA LIPKES MEMORIĀLA EKSPOZĪCIJA

Telpā norit rosība. Priekšā neliela skatuve, mikrofons, skaņas aparatūra. Telpu piepilda cilvēki. Pārsvarā sēž vai retumis stāv kājās. Visiem jautrs noskaņojums. Telpu piepilda sarunas, pa laikam arī smiekli. Gaismas kūlī uz skatuves parādās Džemma Sudraba. 

DŽEMMA: Labvakar, draugi, klausītāji. Sievietes un viens vīrietis. Daudzsološi. 

Telpu pāršalc smieklu vilnis. 

Dž: Man ir liels prieks jūs visus redzēt šodien sieviešu stand-up izrādē, kurā par viesmīlību mums jāpasakās Žaņa Lipkes memoriāla… 

Džemma turpina runāt, taču te klusāk, te skaļāk auditorijā dzirdama murmulēšana. Kāds nepārtraukti runā. Šķiet, ka tūlīt varēs saprast vārdus, bet nekā. No pūļa tuvojas sievietes stāvs. 

LOLITA (čukstus): Man šķiet, ka mēs aizmirsām izslēgt Johannu. 

. . . 

Ticiet man, toreiz neviens neaizmirsa izslēgt Johannu. Johanna bija izslēgta, bet viņa dzīvo savu dzīvi. Tāpat kā ierasts viņa to dara naktīs. Interesanti, taču muzejā nav neviena kamera, kas fiksētu simboliskajā bunkurā notiekošo. Tas būtu pat nedaudz jocīgi, ja Johannu “bedrē” filmētu ne tikai Herca Franka kameras acs, bet arī Žaņa Lipkes memoriāla novērošanas kamera. Arī signalizācija nekad iepriekš nav reaģējusi uz kustību bunkurā. Bet kā gan var reaģēt uz elpu, čukstu, skaņu, kura klejo bez materiālas fiksācijas? Johanna bez mitas runā, bet dažkārt viņu nemaz neredz. Citkārt viņu redz, bet nedzird. Video pats sevi akumulē kā nu kuro reizi. Taču visām šīm reizēm ir viena problēma – video (ja tas vispār rādās) nekad nav uzstādīts pa visu bunkura ekrānu. Visbiežāk tas dīvainā, pamazinātā formā rēgojas bedrē un pilnasinīgi neatklāj Johannas stāstāmo. Līdz ar to, neatkarīgi no pašakumulācijas, kādam ir jāstājas interakcijā ar šo video un jāuzstāda tas paredzētajā formātā. 

Johanna memoriāla ekspozīcijas centrā pulsē ik brīdi, pat tad, kad neviens neskatās, neklausās un ir novērsies no viņas pašas vai stāstiem, kurus Johanna uzskata par svarīgiem izstāstīt režisoram Hercam Frankam. Katrs no mums, kas darba dienas sākumā pirmais atver durvis, darbojas kā kardiologs, kura uzdevums ir atgriezt “muzeja sirdi” pareizā vietā. Patiesībā atgriezt sirdi mums pašiem un muzeja apmeklētājiem pareizā vietā – tajā, par ko liecina Žaņa un Johannas (glābēju) stāsts. Tajā, kur viņu sirds bija plaša un iekļaujoša, kad vairumam tās nebija vispār. Johannas intervijas fragments un visas tehniskās kļūmes, kas ar to saistītas, Žaņa Lipkes memoriālā ir kļuvušas par ļoti tiešu un burtisku atgādinājumu tam, kas cilvēku šķir no zvēra. Memoriāls bez tās būtu tikai nepabeigts stāstu, likteņu un simbolu Frankenšteins, kura vidū trūktu paša galvenā – harts (האַרץ). 

. . . 

“Mēs tā domājām ar Žani – ja tie cilvēki izdzīvos, mēs arī izdzīvosim. Jūs sapratāt? Mēs tā domājām.”

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Gadiem ilgi esmu lauzījis galvu par to, kas varētu būt bijis vispārējs, uz visiem glābējiem attiecināms viņu cēlsirdīgās stājas izskaidrojums. Pats brīnos par to, ka tikai tagad esmu apjautis, ka tā bija viņu attieksme pret glābjamajiem ebrejiem kā pret savējiem. Ebreji viņiem bija kļuvuši par līdzpilsoņiem, līdzcilvēkiem, paziņām, ar kuriem ikdienā sagājās, draudzējās un dabiski uztvēra tos par savējiem. No šo cilvēku vidus nacistu okupācijas laikā tad arī nāca “žīdu žēlotāji”, atbalstītāji un glābēji. [1]

(Marģers Vestermanis) 

Savā simtajā dzimšanas dienā vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs un Holokaustā izdzīvojušais Marģers Vestermanis ne tikai saņēma dāvanas, bet arī apdāvināja sanākušos, pasniedzot ilgi gaidīto un lēni tapušo grāmatu “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Gadu desmitiem pētot ebreju glābēju motivāciju, M. Vestermanim nākas secināt, ka varonīgā attieksme slēpjas spējā nelaimē nokļuvušajos, vajātajos ebrejos ieraudzīt savējo. Neļauties seniem aizspriedumiem vai aktuālajai propagandai, bet turpināt ebrejā redzēt līdzcilvēku, ne zemcilvēku. Šādus nelokāmus cilvēkus, kuri nepadevās naida vējiem un glāba savus ebreju kaimiņus, draugus vai svešiniekus, Izraēla apgalvo un sauc par “Taisnajiem starp tautām”. Tādi bija arī Žanis un Johanna Lipkes. 

Dāvida Zilbermana pierakstītajās Žaņa Lipkes atmiņās ebreji nav anonīmi, bezsejaini tēli. Lipke ierasti piesauc cilvēka uzvārdu, profesiju vai radnieciskās saites ar citu izglābto. Piemēram, atmiņās Lipke geto ieslodzītos sauc par draugiem un paziņām, apraksta, kā caur starpniekiem tiem nodevis pārtikas paciņas. [2] Uz Dobeli tiek vesti “rīdzinieki Liphins un Ulmans”, no nāves neizdodevās izglābt “divus atlētiskus jauniešus – Sašu Perlu un Psavku”, [3] bet mīlasstāstu ar traģiskām beigām piedzīvo “ārsts Šmuljans un Berlīnes ebrejiete Šterna”. Līdzīga attieksme nolasāma arī Johannas Lipkes atbildēs intervijā Hercam Frankam. Sieviete stāsta, ka pirmais Žaņa izglābtais bija viņu pirmskara paziņa Haims Smoļanskis, kurš geto bija ieslodzīts kopā ar sievu, dēlu un sievasmāti. “Tie arī ir cilvēki, mēs tā domājām. Tie arī ir cilvēki, ka viņi mirst. Mirst veselām kaudzēm [..],” viņa emocionāli skaidro kinorežisoram, kas pats Holokaustā bija zaudējis vairākus ģimenes locekļus. Viņas motivācija palīdzēt ebrejiem ir skaidrāk saredzama, jo izteikta vārdos: “Mēs nevarējām noskatīties, kad bērni kliedz: “Maizi! Maizi!”” [4] Dziļa, izjusta līdzjūtība pret līdzcilvēku ciešanām. 

Gan Johanna, gan Žanis liecina, ka jau no bērnības ģimenē tika mācīti nevērtēt cilvēkus pēc tautības. “Es nešķiroju tautības,” Frankam skaidro Johanna. [5] “Tā man dzīvē sanācis, ka cilvēkus nedalu pēc viņu tautības un reliģijas. Starp maniem draugiem un paziņām bija gan latvieši, gan krievi, gan ebreji un poļi,” D. Zilbermanam skaidro Žanis. [6] Un piebilst, ka pirms kara vīrietis pazinis vien divus no nacistu okupācijas gados izglābtajiem ebrejiem – Abramu Liphins un viņa brālēnu Haimu Smoļanski. [7]

Šis princips – nepadarīt nacistu vajātos ebrejus par anomīmu cilvēku masu – tiek ievērots arī Žaņa Lipkes memoriāla komandas veidotajās izglītības programmās un vadītajās ekskursijās. Lipkes ģimene kopā ar atbalstītājiem no nāves izglābj vairāk kā 50 cilvēku, vairums no kuriem ir ebreji. Piemēram, nodarbībā “Ko atbildēja Žanis?” izgaismots Žaņa Lipkes izglābtā zobārsta Viļa Friša liktenis, Korija Maklauda (Cory McLeod) veidotās VR daudzsēriju dokumentālās filmas “Žanis” pirmā daļa “Hannas stāsts” veltīta no Vācijas deportētajai Šternu ģimenei. Tajā pieminēts arī Rīgas ebrejs, ārsts Zeligs Šmuljans, kurš lūdza Žanim glābt ne tikai viņu, bet arī abas bezpalīdzīgā situācijā nonākušās Vācijas ebrejietes – māti un meitu Sofiju un Hannu Šternas. Savukārt ISTABAS teātra veidotajā izrādē “Puika ar suni” pieminētais Arkes onkulis ir Žaņa pirmskara paziņa Haims Smoļanskis. Viņa pirmskara ģimenes traģiskais liktenis pieminēts arī VR pieredzē “Lipkes bunkurs”. Netrivializējot Holokausta stāstus, Žaņa Lipkes memoriāls cenšas arī uzsvērt, ka šis ir cilvēkglābšanas stāsts – īsti, neidealizēti cilvēki glāba īstus, neidealizētus cilvēkus. Tik vienkārši un tik sarežģīti. 

Nepazaudēt ebreju balsi, runājot par Žani Lipki un viņam līdzīgiem cilvēkiem nav nemaz tik pašsaprotami. Žaņa Lipkes memoriāls 2025. gadā iesaistījās Eiropas Savienības programmas “Horizon Europe” finansētā projektā TOWCHED – Transforming Our World: Collections at the Heart of Life-long Learning and Education (“Pārveidot mūsu pasauli. Kultūras mantojuma kolekcijas mūžizglītības un izglītības centrā”). Projekta ietvaros Žaņa Lipkes memoriāla komanda kopā ar izglītotāju un mākslinieci no Vācijas Sāru Vencingeru (Sarah Wenzinger) izstrādāja cilvēktiesībās un ilgtspējīgas attīstības mērķos balstītu nodarbību vecāko klašu skolēniem. Nodarbības līdzveidotāji ir arī Rīgas Valsts ģimnāzijas skolēni. Pirmās nodarbības laikā jauniešiem bija muzeja ekspozīcijas stāstā jāpamana un jāreflektē par brīdi, kur ļaudis pieņēma lēmumu rīkoties neierasti, kā rezultātā bija iespējama vairāk kā piecdesmit ebreju izglābšanās. Skolēni sadalījās divpadsmit komandās un devās izpētīt muzeja ekspozīciju. Rezultātā Sāra Vencingera apkopoja garu sarakstu ar Lipkes ģimenes locekļu un viņu palīgu pieņemtiem lēmumiem, taču nevienā neatspoguļojās pašu glābto ebreju izdarītās izvēles. Šis nav unikāls, tikai jauniešiem piemītošs netikums – aizmirst, ka arī izglābtajam cilvēkam ir teikšana pār savu likteni, ka arī šis cilvēks izdara izvēli. Pat bezcerīgā situācijā, nebrīvē un ar ierobežotiem resursiem cilvēks spēj pieņemt lēmumu. Tā ir viņa iekšējā brīvība. Tas var būt pavisam neliels, neērts, ētiski neviennozīmīgs lēmums un robežoties ar t.s. bezizvēles izvēli (choiceless choice), bet tas ir lēmums. 

Šo jēdzienu – bezizvēles izvēle – 1982. gadā pieteica amerikāņu akadēmiķis un Holokausta pētnieks Lorencs Langers (Lawrence Langer; 1929–2024) savā grāmatā “Izdzīvošanas versijas: Holokausts un cilvēka gars” (Versions of Survival: The Holocaust and the Human Spirit).  L. Langers skaidro, ka bezizejā esošus civēkus un viņu izvēles nedrīkst vērtēt tā, kā sabiedrība vērtētu brīvu cilvēku rīcību. Autors Aušvicas koncentrācijas nometni sauc par vietu, kur nomirusi izvēle, [8] tāpēc būtu jāpatur prātā, ka bezizejas situācijā nonākuša cilvēka izvēles ir citādas, kā tiem, kuri nonāk dažādu dilemmu priekšā, esot brīvi. Šīs bezizvēles izvēles dod ilūziju, ka ir iespējama kaut neliela kontrole pār situāciju. Ne visas izvēles veda uz izdzīvošanu. Atmiņu krājumā par Žani Lipki atrodami piemēri, kur cilvēki pieņēma lēmumu neizmantot radušos iespēju bēgt, jo tas bija riskanti un pieķeršanas gadījumā draudēja nāve. Lipkes stāstā ir piefiksētas arī neveiksmīgas bēgšanas epizodes un atklātas slēptuves. Lēmums bēgt ne vienmēr nozīmēja palikt dzīvam. Savukārt izdzīvošanas gadījumā cilvēku visu mūžu vajāja vainas apziņa vai nožēla par izdarītajām izvēlēm. [9]

Katrs Žaņa Lipkes izglābtais izdarīja izvēli bēgt. Tā nebija ne viegla, ne morāli viennozīmīga izvēle. Koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem draudēja, ka par katru izbēgušo ar nāvi sodīs citus ieslodzītos. Par šādu kārtību liecina Vagenheima ģimenes pieredze. Pēc tam, kad no gumijas fabrikas “Meteors” Pārdaugavā bija izbēdzis Markuss Vagenheims, nāve draudēja viņa dēliem – “Kaizervaldes” nometnes autotransporta filiālē “HKP” ieslodzītajiem Leibam (arī Ļevs) un Jēkabam. Vagenheimi pēc kara uzturēja siltas attiecības ar Žani. Jēkabs vienā no daudzajām vēstulēm Žanim raksta: “Fabrikā strādājošo nometinājuma vecākā bija vāciete no Vīnes. Viņa labi pazina mūsu ģimeni un tūlīt paziņoja komandantam, ka bēglim Vagenheimam filiālē “HKP” atrodas divi dēli. Mūs ar Ļevu tūlīt arestēja. Komandants pieprasīja “HKP” priekšniekam, lai par tēva aizbēgšanu mūs abus tūlīt arī nošautu. Taču tolaik jaunu ebreju darbaspēku nometnē vairs nepieveda, tādēļ priekšnieks… apsolīja izrēķināties ar mums “piecas minūtes pirms evakuācijas”. Mūs atbrīvoja no aresta, kas visiem, arī mums pašiem likās neticami.” [10] Visi trīs izdzīvoja, un nav ziņu, ka par viņu izbēgšanu kāds cits tiktu sodīts ar nāvi.

Dzīve nav pasaka, tāpēc izglābšanās stāsti nebūtu jānoslēdz ar pasakām raksturīgo frāzi: “Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi!” Pēc kara sākās tas, ko vācu izcelsmes amerikāņu psihiatrs Viljams Nīderlands (William Niederland; 1904–1993) dēvēja par “izdzīvojušo sindromu”, [11] kas ietver sevī arī neracionālu vainas izjūtu par izdzīvošanu. Katrs no Lipkes ģimenes izglābtajie bija zaudējis gandrīz visus radiniekus. Sākotnējo eiforiju, ka karš ir beidzies, nomainīja rūgta tukšuma sajūta. M. Vestermanis šo sajūtu aprakstījis “Rīgas Laiks” 2017. gadā publicētajā sarunā ar Lolitu Tomsoni un Uldi Tīronu: “Iedomājieties to šoku… Nebija ne ģimenes, ne klasesbiedru un nometnes draugu, neviena.” [12] Arī Lipkes ģimenei pēckara gadi un padomju okupācijas laiks nebija viegli. Lipke skaidro: “Jāpiebilst, ka padomju vara uz manu darbību ebreju glābšanā skatījās ar neslēptu neuzticību un aizdomām. Vairākas reizes tiku izsaukts nopratināšanai valsts drošības iestādēs. [..] Izmeklētājiem bija aizdomas, ka ebreji par savu glābšanu man bija maksājuši ar zeltu un dārglietām. Faktiski viņiem bija viens jautājums: “Kur es tagad tos slēpjot?” Viņi pratināja arī mūsu izglābtos ebrejus un nekādi nevarēja saprast, ka mēs tiešām nerīkojām tirgu, kurā es būtu kādam pārdevis iespēju bēgt un izdzīvot.” [13]

Veidojot izglītības programmas par Žaņa Lipkes cilvēkglābšanas misiju, nedrīkst stāstīt tikai par periodu no 1941. līdz 1945. gadam. Žaņa Lipkes memoriāla krājums sniedz arī iespēju izzināt gan Lipkes ģimenes, gan viņu palīgu un izglābto laužu likteņus pirms un pēc baisajiem kara gadiem. Tikai redzot kopainu, iespējams patiesi izprast notikušo traģēdiju, kas skāra Latvijas tautu okupāciju apstākļos un vēl skaidrāk novērtēt Žaņa Lipkes lielo varoņdarbu. 

---

[1] Vestermanis, Marģers (2025). Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Rīga: Latvijas ebreju kopiena, 208. lpp. 

[2] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 26. lpp.

[3] Turpat, 29. lpp.

[4] Turpat, 147. lpp.

[5] Turpat, 151. lpp.

[6] Turpat, 19. lpp.

[7] Turpat.

[8] Langer, Lawrence (1982). Versions of Survival: The Holocaust and the Human Spirit. Albany: State University of New York Press, p. 67

[9] Ibid., p 146.

[10] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 96. lpp.

[11] Niederland, William (1968). Clinical Observation on the “Survivor Syndrome”. Psychoanal, 49 (1): pp. 313–315.

[12] Tīrons, Uldis, Tomsone, Lolita (2017, janvāris). Eju tumšā mežā kā mājās. [Intervija ar Marģeru Vestermani]. Rīgas Laiks. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/sarunas/eju-tumsa-meza-ka-majas-18802 [skatīts: 25.10.2025.]

[13] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 34. lpp.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Velna galva un šķīvis ar Dāvida zvaigzni un Bībeles patriarhiem, rakstnieku portreti, līksmas dzīru ainas, izkrāsoti koka indiāņi un epoksīda sveķu sunīši, tāds ir Žaņa Lipkes un viņa dēla Ziga Ķīpsalas šķūņa “vīru alā” sastrādātais mantojums, kuru glabā Lipkes memoriāls. 

Šos amatiermākslas darinājumus nebūtu lietderīgi reducēt uz neskaidru “tautas mākslas” apzīmējumu, drīzāk tie lasāmi kā materiālas liecības par to, kas pēckara laikā ilgstoši nodarbināja abu meistaru rokas un prātus: pacietīga koka grebšana, komisijas veikalā atlasīto un iegādato mākslas darbu kopēšana, ģipša figūru veidošana un izkrāsošana, un visbeidzot dāvināšana norit pēckara padomju sadzīves apstākļos. Tas nosaka arī darbu materialitāti, tieši stikla šķiedru auduma un epoksīda sveķi ir 1970. gadu jaunais materiāls, kuru Žanim piegādā dēls no eksperimentālā laivu ceha Jelgavas ielā. Šie materiāli nebija domāti vaļasbrīžiem un amatieru eksperimentiem, bet padomju laikā Zigim izdevies sarunāt ar ceha vadītāju epoksīda un stiklašķiedu auduma “noplūdi”. Tā ir pēckara/padomju improvizācijas “taisīt no tā, kas ir” tehnoloģija, negaidot ideālus apstākļus.

Mēs nezinām, kurš tieši veidojis kuru darbu, bet visdrīzāk epoksīda suņus, dzīru ainas, izkrāsotu ģipša šķīvi ar Dāvida zvaigzni, ka arī Pesaha (jūdu Lieldienu) rituālos šķīvjus, kuru diemžēl muzeja krājumā nav, ir veidojis tieši pats Žanis, par to liecina gan mājinieki (Žaņa vedekla Ārija Lipke), gan šīs dāvanas saņēmušie. Iespējams, ka Zigis vairāk pievērsies tieši koka tēliem, viņa māte Johanna Lipke režisoram Hercam Frankam video intervijā stāsta, ka dēls jau bērnībā esot no koka izgrebis mušu un nāru, viņam paticis skrupulozi pārzīmēt portretus, kuri arī glabājas muzeja krājumā. 

Šķūnis kā radošā infrastruktūra

Mūsdienu kultūras teorijā “man cave” (vīriešu telpa mājā) tiek aprakstīta ne vien kā bēgšana no ģimenes vai ikdienas, bet arī kā terapeitiska vide un radoša infrastruktūta, kur vīrieša darbs mājās notiek caur rituāliem, materiāliem un savējo pasauli, kādu Ķīpsalā veido Žanis un Zigis. Viņu darbnīca šķūnī ir patvēruma telpa ar dubulto atmiņu, vietas, kur reiz atradās bunkurs un slēptuve vajātajiem ebrejiem, pēc kara pārtop tēva un dēla darbnīcā. Spriežot pēc Herca Franka mēginājumiem intervēt Zigi, ir skaidrs, ka viņš vairāk ir klusētājs un šī ir droša vieta, lai abi vīri darbotos līdzās. Ar kokā izgrebtajiem indiāņiem un velniem, ar strādnieku grūtās dzīves aprakstītāja Maksima Gorkija portretu izrotātā šķūņa ārsiena, apstiprina, ka laiks tur netika pavadīts velti, šķūnī ir ne vien kopīgs klusums, bet kopīgs darbs.

Nopietnais brīvais laiks

Lipkes darbošanās varētu sasaistīt ar “nopietna brīvā laika” (serious leisure) konceptu, kas ir ilgstošai, prasmēs balstītai, personiski nozīmīgai nodarbei, kas strukturē laiku un identitāti ārpus algota darba. Tas ir abu ķīpsalnieku hobijs, kas kļūst par dzīves praksi pusgadsimta garumā. Šo iespējams interpretēt caur Ērika Eriksona “ģenerativitātes” ideju: pieauguša cilvēka vēlmi radīt, dot, būt noderīgam, atstāt mantojumu. [1] Ģenerativitāte mantojuma kontekstā ir pamanāma tur, kur priekšmets nav tikai autora pašizpausme, bet apzināta savu darbu nodošana tālāk, tā ir dāvana, kas ienāk attiecību (šajā gadījumā izglābto ebreju draugu un paziņu) apritē un pēc īpašnieku nāves atceļo līdz muzejam. 

No reliģiskām tēmām līdz velniem 

Abu meistaru amatierdarbu tēmas ir plašas, populāras un apzināti neakadēmiskas, tās atspoguļo padomju laikā pieejamo materiālu, indiāņi, kuri tolaik ir populāri varoņi piedzīvojumu filmās un grāmatās, pasaku velni, kuri tolaik bija apsēduši gan māla pelnutraukus, gan gadatirgus, krāsota epoksīda bareljefs ar vācu aitu suni, (suņu darbu bijis vairāk, kopijas no Austrālijas atvestiem plakātiem, bet tie sadega šķūņa ugunsgrēkā), tomēr Lipkes kopē arī kādu kopiju no Da Vinči Svētā Vakarēdiena, ar Mateja evanģēlija citātu latīniski “amen dico vobis quia unus vestrum me traditurus est”, viņš gatavo un dāvina draugiem dažādas sārtvaidžu birģeru ainiņas, kur ļaudis iedzer un svin. 

Indiānis padomju vizuālajā kultūrā bieži bija romantizēts citādā tēls, tas iemiesoja brīvības, dabiskuma, nepakļāvības figūra, kas bija ideoloģiski droša un plaši cirkulēja arī padomju populārajā kultūrā. Otrs tēls – velns, kas latviešu folklorā ir viltnieks, bet reizēm pats ir izmuļķojams, un cilvēks viņu pārspēj ar atjautību vai darbu. Tas velnu padara par ērtu tēlu, caur kuru runāt par varu, kārdinājumu un muļķību, arī padomju laikā, kad tieša valoda ir bīstama. Tas atgādina arī par Lipkes kontrabandista viltībām un mānīšanos, lai paslēptu ebrejus, izvestu no geto un nometnēm uz Dobeli, paslēptu Ķīpsalas bunkurā vai Marijas ielā zem garāžas. 

Lipkes velni, pārspīlēti, teatrāli, kolorīti, ir tuvāki vairāk pasaku loģikai nekā kristīgai demonoloģijai, tie ir tēli, par kuriem var pasmaidīt, lai arī tie atņirguši zobus un izskatās draudīgi. Un tieši šī spēja turēt kopā svētumu un grotesku ir viena no pēckara dzīvotspējas formām: iekšējā brīvība, kas izpaužas amatnieciskā pārspīlējumā un maskas estētikā.

Šajos darbos vienlaikus sadzīvo ironija, groteska un nopietna vēlme atdarināt lielos mākslas meistarus, bet savā ikdienai piemērotā mērogā. Šeit svarīga arī Žaņa metode: pirkšana komisijas veikalos, kopēšana, pārgleznošana un redzētā pārtaisīšana par “savējo”. No mantojuma skatpunkta mēs īsti nevaram runāt par “gaumes problēma”, drīzāk par padomju apstākļu radošo loģiku, jo tas, kas ir pieejams, atpazīstams, kaut ne vienmēr sociāli pieņemams un drošs, kļūst par amatieru mākslinieku radošo repertuāru. Šajā šauri pieejamo materiālu pasaulē Lipke uzņemas arī paradoksāli sarežģītu uzdevumu – veidot ebreju rituālos priekšmetus, ģipša Pesaha šķīvjus, kuri ebrejiem pēc kara nav pieejami padomju veikalos, kad mantojums līdz ar tā glabātajiem ir zudis Holokaustā. Ļensku ģimene stāstīja, ka robežsargi Lipkes dāvināto Pesaha šķīvi viņiem atņēmuši, kad viņi emigrēja no padomju Latvijas, apgalvojot, ka tas ir vērtīgs. Izkrāsotam ģipša šķīvim bija sentimentāla vērtība un robežsargi tā atriebās ebrejiem, ka tie uzdrošinās pamest savu padomju “dzimteni”. 

Patriarhu šķīvis ar Dāvida vairogu

Tomēr ir vēl kāds darbs, kas īpaši izceļas un pārsteidz, tas ir ģipša šķīvis, uz kura attēlota Dāvida zvaizne un katrā stūrī pa Bībeles patriarham, sākot no pirmā cilvēka Ādama, līdz pat Mozum, katram klāt pierakstīts ivritā viņa vārds, lai bārdainos vīrus varētu atšķirt vienu no otra. Vidū Dāvida zvaigznei, ko ebreji sauc par Dāvida vairogu, senebreju valodā rakstīts חי “Hai”, kas nozīmē dzīvs un dzīvība, atgādina par to, ka dzīvība ir visam pamatā. Vienīgais iemesls, lai pārkāptu šabata turēšanas bausli, ir pikuach nefesh, kas ir pienākums glābt dzīvību, ir svarīgāk par citiem likumiem. Ebreji bieži nēsā “hai” kaklā kā amuletu, kas sargā dzīvību un atgādina par piederību ebreju kopienai. Īpaši pēc Holokausta “hai”, ko angliski atveido kā chai, kļuva par spēcīgu liecību, ka mēs, ebreji, joprojām esam šeit, tas nav triumfa, bet eksistences simbols. To nēsā arī tie, kas varbūt negrib nēsāt Dāvida zvaigzni. Tas šķiet īpaši simboliski Lipkes mājās, kas nosargāja ebreju dzīvības Holokausta laikā. Kompozīcija ir skaidra: centrā – dzīvība, apkārt ebreju vēstures un Bībeles tēli: Ādams, Noass, Ābrahams, Īzaks, Jēkabs un Mozus.

Taču Lipkes šķīvja lielākā mīkla ir patriarhu sejas: Bībeles varoņi atgādina padomju kultūras panteonu – rakstniekus, domātājus, zinātniekus, komponistus: Jēkabs pilnīgi noteikti ir Ļevs Tolstojs, [2] iespējams, ka Tolstoja portrets izmantots arī veidojot Abrahāmu, pirmais cilvēks Ādams ir Aleksandrs Puškins – attēlots bez tradicionālās vaigubārdas, asociatīvi iespējams, ka Mozus ir Modests Musorgskis vai drīzāk Dmitrijs Mendeļejevs, bet Īzaks pilnīgi noteikti ir Ivans Turgeņevs. Šo fenomenu vispārliecinošāk skaidro nevis parodija, bet tā laika kultūrā vizuāli pieņemtās autoritātes, padomju telpā “svētuma” valoda bija sekulāra, pielūgt un monumentalizēt bija ļauts rakstniekus, komponistus un zinātniekus, tieši viņu vaibsti (gara bārda, saraukta piere, domīgs skatiens) kļuva par universālu diženuma šablonu. Tādējādi šķīvis nes dubultu jēgas noslodzi, tā ir ebreju tautas teoloģija izlieta ģipša formā un tai pat laikā šāda māksla (amatieru vai profesionālā) padomju laikā nebija atļauta. Sākot no 1967. gada, PSRS partrauc diplomātiskās attiecības ar Izraēlu, pēc ilgiem politiskiem cīniņiem daļa ebreju drīkst pamest padomju savienību uz neatgriešanos. Kas pamudināja Lipki izveidot vai atliet šādu ebrejiem netipisku mākslas darbu, mēs varam vien minēt, jo šādu šķīvi padomju vara viennozīmīgi uztvertu kā cionisma propagandu. 

Dāvināšanas prieks 

Tas, ka priekšmeti ceļoja pa Lipkes pēckara attiecību tīkliem (tika dāvināti, glabāti, mantoti un tikai vēlāk nonāca muzejā), ir tikpat nozīmīgi kā paši motīvi. 2024. gada dāvinājums Lipkes memoriālam izgaismo šādu “aprites mantojumu” – šie darbi nebija domāti ne tirgum, ne izstādei, bet siltu un draudzīgu attiecību uzturēšanai. Tā muzejā nonāk Kalmana Frēzus, Lipkes pēckara drauga, kas dokumentēja Rumbulas memoriāla veidošanos un fotografēja padomju ebreju dzīvi, mantojums, Žaņa draugam pasniegtās dāvanas. Starp sadzīves ainiņām, kuras rotā Lipkes mājas sienas muzeja fotogrāfijās, atradās arī ģipša šķīvis ar Dāvida zvaigzni, jo Žanis noteikti zinājis, ka draugu Kalmanu šāds drosmīgs dāvinājums iepriecinās. Un, pateicoties šai dāvanai, Lipkes muzejs pirmo reizi ieraudzīja šādu Lipkes darbu, kura veidošanai bija vajadzīga drosme un nedaudz kontrabandista izveicības. 

Lipkes “vīru ala” šķūnī nav bēgšana no vēstures,  tā ir viena no formām, kā vēsture Ķīpsalā turpinājās ikdienā, pašdarinātos mākslas darbos. Kara varonība beidzās, bet darbīgā mākslas amatnieka dzīve tēvam un dēlam šķūnī turpinājās vēl ilgi. 

---

 

[1] Erikson, Erik, H. (1997). The Life Cycle Completed. New York: W. W. Norton & Company, pp. 134

[2] Sk. Ļeva Tolstoja bisti, kuru 1911. gadā veidojis viņa dēla – tēlnieks Ļevs (Ļvovičs) Tolstojs. Skulptūra tapusi neilgi pēc rakstnieka nāves un atspoguļo personisku, neidealizētu skatījumu uz vienu no nozīmīgākajām Krievijas kultūras figūrām.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Kā izstāstīt Žaņa Lipkes cilvēku glābšanas stāstu sākumskolas vecuma bērniem? Žaņa Lipkes cilvēku glābšanas stāstā ir gan skumjā, gan gaišā puse. Tas ir dzīvības glābšanas notikums, kas stāv pretī nāvei un šajā notikumā ir iesaistīts puika vārdā Zigis. Šie notikumi sākumskolas bērniem var būt emocionāli satraucoši un biedējoši, bet to zināt būtu ļoti noderīgi.

Bērni ir sabiedrības neaizsargātā daļa, kas tiek ierauti pieaugušo radītos konfliktos, šajā gadījumā holokaustā. Bērni nevar paslēpties vai aizbēgt no tā. Viņi var būt iesaistīti un blakus esoši. Žanis Lipke savu dēlu Zigi nolēma iesaistīt savā cilvēku glābšanas notikumā. Tāpēc man kā režisoram likās būtiski šo stāstu stāstīt Ziga vienaudžiem un viņu vecākiem, lai šis stāsts ir kā paraugs tam, kā viens puika kļuva par dalībnieku dzīvību glābšanai.

Teātrim kā mākslas formai ir lieliskas iespējas stāstīt sarežģītus stāstus, jo teātris kā mākslas veids strādā ar mūsu iztēles rosināšanu uz skatuves, ir tikai jāizvēlas pareizie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, kas atbilst iecerētajai auditorijai. Līdzīgi kā, lasot grāmatu, mēs iztēlojamies notikumus. Ineses Zanderes grāmatā “Puika ar suni” šie notikumi ir aprakstīti no puikas skatupunkta, kas mani īpaši uzrunāja. Kā pasauli redz mazs puika, kam nav lielas dzīves pieredze, bet ir liela sirds?

Domājot par šim stāstam atbilstošāko māksliniecisko izteiksmes līdzekli, es iepazinos ar Lipkes memoriāla ekspozīciju, īpašu uzmanību pievēršot memoriālā atrodamajiem priekšmetiem. Jau sākumā mani uzrunāja koks kā materiāls un pie ieejas sagaidošā pagaļu malkas grēda, kas arī skatītāju pavada izejot no muzeja. Tie ir vienkārši sadzīves priekšmeti no mājas pagalma, kas pildīja nozīmīgu funkciju šajā cilvēku glābšanas notikumā. Vienkārši priekšmeti, nozīmīgi notikumi. Vienkārši cilvēki, nozīmīgi notikumi.

Lipkes memoriālā ir atrodamas fotogrāfijas ar to, kā izskatījās Lipkes mājas pagalms. Apskatot attēlus, es iztēlojos, kā Zigis šādā vidē pavadīja savu bērnību, kur spēlējās, strādāja, ko viņš darīja pie šķūņa, kā glaudīja suni, krāva pagales grēdā un kā viņš slēpās suņu būdā. Tas man lika aizdomāties par priekšmetiem mūsu sadzīvē. Cik daudz mēs tām pievēršam uzmanību? Kuri mums ir ļoti svarīgi un kuri ne tik svarīgi priekšmeti, kurus nemaz nepamanām un nemaz nevarētu nosaukt, kur tie atrodas, ja kāds to prasītu.

Mūsdienās cilvēki ir nokrāvušies ar ļoti daudz un dažādiem priekšmetiem. Patēriņa kultūra ir sasniegusi savu augstāko punktu, kas, visticamāk, būs vēl augstāks, jo cilvēku spēja izdomāt ko tādu, ko cilvēkam nevajag, bet tāpat viņš nopērk, ir neizmērojama. Ja agrāk priekšmets nozīmēja vērtību, šodien tā bieži vien nozīmē tikai funkciju vai, vēl ļaunāk, īsu brīdi kalpojošu laika kavēkli. Mēs iegādājamies priekšmetus, kas nereti pēc pāris dienām jau zaudē savu nozīmi un pazūd atvilktnēs vai plauktos. Šī pārpilnība maina mūsu attiecības ar priekšmetiem – tie vairs nav jāizlūdzas, tie vairs nav jāgaida, tie vienkārši ir. Tas, kas reiz bija sapņa piepildījums, kļūst par īsu laika kavēkli ikdienā.

Atceros savu bērnību, kad katra rotaļlieta man bija ļoti dārga, un tās es glabāju tik ļoti, ka nedalījos ar nevienu citu bērnu. Man tās bija svarīgas un ļoti aprūpētas. Kāpēc tas tā bija, lai spriež psihologi, bet skaidrs, ka manā bērna apziņā tām bija liela vērtība, jo tās tika iegūtas ļoti apzinīgi izvērtējot un lūdzoties vecākiem, ka tieši tādu man vajag. Rotaļlieta kļūst par sava veida talismanu – tā nav tikai priekšmets, bet arī bērna paša stāsta un pasaules sastāvdaļa.

Sākot veidot izrādes bērniem, es pastiprināti domāju par rotaļāšanos ierobežotos apstākļos. Katrs priekšmets, kas konkrētā brīdī ir piesaistījis bērna uzmanību, ir pats svarīgākais. Cik viegli bērni spēj rotaļāties ar tiem priekšmetiem, kas viņam ir konkrētā brīdī dots un cik ātri priekšmeti spēj mainīt lomas un arī formas bez jebkāda attaisnojuma. Šī, no bērnu rotaļām aizgūtā, priekšmetu bez attaisnojuma nemitīgā pārvēršanās arī kļuva par manas radošās darbības stūrakmeni. Vienkāršs dzīves novērojums tika izmantots, kā māklsiniecisks izteiksmes līdzekliss teātra izrādes veidošanā.   

Tam sekoja uzmanības pievēršana priekšmetiem, kas mums ir apkārt un nemaz netiek uzskatīti par vērtīgiem, lai tiem piešķirtu kādu nozīmi. Vēl jo vairāk – lai tie kļūtu par kādu nozīmīgu tēlu mūsu dzīvēs, kur nu vēl izrādē uz skatuves. Savā iztēlē es iztēlojos, ka katram priekšmetam tomēr ir dvēsele, kuru mēs vai nu ievērojam vai nē. Tas mani interesēja, jo likās, ka mēs ikdienā daudzas priekšmetus palaižam garām un neievērojam. Visi priekšmeti, kas mums ikdienā ir apkārt, dažkārt ieņem tikai tehnisku funkciju un mēs nepievēršam tiem nekādu uzmanību. Tomēr teātrī tieši šie “neievērojamie priekšmeti” var kļūt par stāsta atslēgu. Pēkšņi šie priekšmeti cilvēku acīs var kļūt par varoņiem un galveno lomu izpildītājiem. Tiem var tikt piešķirta liela nozīme, kaut arī ikdienā tie varbūt vientuļi stāvēja un mētājās kādā stūrī vai pagultē. Izrādē, kas dod telpu aktierim vai kādiem priekšmetiem, priekšmeti var kļūt par cilvēka apbrīnas vērtu varoni. Tas ir brīdis, kad priekšmets pārstāj būt tikai funkcija un pārtop par priekšmetu ar stāstu un likteni.

Šādā veidā arī nostrādā vēl viena būtiska lieta kā kontrasts starp priekšmeta funkciju un tam piešķirto nozīmi. Pavisam vienkārša pagale, ja tai ir tikai funkcija, tā ir malka, bet, ja mēs šai pagalei piešķiram ebreju tautas lomu izrādes stāstā, tā vairs nav tikai funkcija, bet pagale ar stāstu un personību. Šis kontrasts arī ļauj, šo izrādei un stāstam nepieciešamo tēlu, paspilgtināt līdz skatītājam atmiņā paliekošam notikumam. Tas arī ļauj izstāstīt sāpīgus notikumus vecumam atbilstošā veidā it kā rotaļājoties. Rotaļa tiek izmantota kā māksliniecisks izteiksmes līdzeklis, lai izstāstītu nopietnu stāstu.

Žanis Lipke savā glābšanas misijā izmantoja tieši šo principu. Apzinoties vai neapzinoties, bet, ņemot vērā viņa darba pieredzi, es tomēr gribētu domāt, ka tas ir bijis apzināti. Viņš aiz pavisam ikdienišķiem priekšmetiem slēpa lielus noslēpumus – cilvēka dzīvību, kas ir pats vērtīgākais uz šīs pasaules. Aiz tik vienkāršiem un ikdienišķiem priekšmetiem kā pagales tika noslēpts pats vērtīgākais. Lipke izmantoja šo cilvēka ikdienišķo prāta stāvokli – ka lielas lietas ir jādara ar lielu vērienu un ārišķīgi. Viņš zināja, ka šucmaņi, meklēdami ebrejus, nevarēs iedomāties, ka tos slēpj pavisam vienkārša pagaļu kaudze. Šeit šī “rotaļa” kļūst par dzīvības un nāves robežu. Pavisam ikdienišķs priekšmets kļūst par svarīgāko.

Šādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ļauj attēlot tikai paša stāsta morāli un jēgu, izvairoties no liekiem emocionāliem kairinājumiem, kas traucētu uztvert izrādes stāstu. Atšķirībā no grāmatas, kurā viss notiek mūsu iztēlē, teātrī ir papildus likumi. Skatītājs sēž slēgtā telpā kopā ar citiem cilvēkiem, un viņa acu priekšā notiek darbība. Turklāt tā tiek vizuāli parādīta, un, ja mākslinieki izvēlētos naturālu notikumu attainojumu, tā vairs nebūtu teātra izrāde, bet dzīves atdarinājums, kas būtu nepatīkami skatīties. Iznākums būtu tāds, ka no stāsta mēs neko ne redzējuši, ne sapratuši, tikai nobijušies no tā, kas noticis mūsu acu priekšā. Tāpēc mākslinieciskās izteiksmes līdzekļa izvēle ir kritiski svarīga, lai iecerētā auditorija spētu šo stāstu uztvert vecumam atbilstošā veidā. Un šeit palīgā nāk priekšmets, kas ir kā vidutājs starp stāsta notikumiem un skatītāju.

Izrādes “Puika ar suni” kontekstā vienkārša pagale, kas redzēta fotogrāfijā, iemieso veselas tautas likteni Otrā pasaules kara laika Ķīpsalā. Izvēle par labu pagalei tika izdarīta, jo pagale ir ikdienšķs priekšmets, kam ikdienā neviens nepievēršs uzmanību. Tāpat kā veca fotogrāfija, kurā nofotogrāfēts pavisam ikdienišķs pagalms un neviens nezin, ko tas var slēpt. Vienkārši priekšmeti, kas paglāba cilvēkus no nāves. Taču reizē tas sarežģīja izrādes vizuāli tehnisko izpildījumu, jo bija nepieciešams saprast, kā šo stāstu izstāstīt ar vienkāršām koka pagalēm. Vai kāds to sapratīs? Vai tas nebūs pārāk simboliski? Talkā tika ņemti citi vienkāršie priekšmeti āmuri, grozi, zāģi, kas bija redzami forogrāfijās. Tie iemiesoja citus izrāds personāžus un notikumu vietas. Šī scenogrāfa Reiņa Suhanova radītā vizuālā sistēma bija ļoti konkrēta un saprotama, kas skatītāja iztēlē izveidoja izrādes un šī stāsta pasauli. Degošais sērkociņš ļoti spilgti attēloja gan Rīgas degošos torņus, gan vācieša izšauto lodi. Savukārt aktiera plecu soma kopā ar dūraini skatītāju acu priekšā uzbūra stāsta galvenos varoņus puiku ar suni, Zigi un Džeri. Šie vienkāršie, ikdienišķie priekšmeti aktiera vadībā kļuva par veselu pasauli skatītāju acu priekšā. Priekšmets vairs nav tikai rekvizīts, bet gan tilts starp muzejā atrodām forogrāfijām, ikdieniškiem priekšmetiem, bērna iztēli un vēstures realitāti.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Maza piezīmju grāmatiņa. Uz tumšā, cietā vāka rakstīts Zapisnaja kņiga. Tā sniedz galveno priekšstatu par Žaņa Lipkes pirmdzimto, meitu Ainu (1921-1947). Citu ziņu par viņu ir ļoti maz. Plaukstas lieluma blociņš ar rūtiņu lapām Ainai 1942.–1944. gadā, atrodoties Krievijā frontes tuvumā, bija viss: adrešu grāmata, kurā viņa pierakstījusi satikto adreses un arī savu jauno mājas adresi Rīgā, kurā tobrīd varēja paviesoties vien domās; fotoalbums, kurā viņa ievietoja dažas ģīmetnes, ar kurām grūtos brīžos parunāties kā ar dzīviem cilvēkiem; dienasgrāmata, pie kuras var vērsties ar intīmām pārdomām un atzīšanos; atmiņu klade, kurā ierakstītas dzejnieku iedvesmojošas rindas, kas sabalsojas ar pašas dvēseles stāvokli, brīžam liekot pašai izplūst poētiskā jaunradē; herbārijs, kurā ielikts neatlaidīgās cerības simbols – Sibīrijas zilsniedzīte Scilla siberica – kas uzzied pati pirmā, tiklīdz zemi atlaiž ziemas sals – “Ir jūtams ka tuvojas pavasaris – jauniešiem labākais laiks. Man – lielākas mokas, šis februāris mēnesis.” Tā par nežēlīgo februāri blociņā raksta Aina, jo 1942. gada 1. februārī karā krīt viņas patiesi mīlētais vīrs Georgijs Čirko, tikai gadu pēc abu laulībām.

Lai gan Aina pati nodzīvojusi vien 26 gadus, nevarētu teikt, ka piedzīvots maz. Sākoties vācu iebrukumam, būdama dedzīga komjauniete, Aina evakuējas dziļāk Krievijā, kur no draudīgiem likteņa mezgliem viņu paglābj satiktais izskatīgais, augsta ranga oficieris – Padomju armijas gvardes kapteinis – Ivans Ovečkins. Pēc Otrā pasaules kara abi atgriežas Rīgā, apprecas un dzīvo Lipkes mājā Ķīpsalā. 8. martā viņa ar vīru dodas uz jūrnieku balli, taču no tās vīrs pārnāk viens, pār roku pārlicis Ainas mēteli, jo pati Aina noslīkusi Daugavā. Turklāt neizskaidrojamā veidā… Miglaino nāvi apvij vairākas versijas. 

Arī skopie un fragmentārie pieraksti dienasgrāmatā neatšķetina Ainas nāves noslēpumu, tomēr tie ir viss, kas mums šobrīd zināms. Mēs zinām, ka dzīve Ainai nešķita nedz viegla, nedz panesama. “Dzīve – grūtā dzīve.” Tā savā piezīmju blociņā Aina ierakstījusi. Bet kas tie bija par grūtumiem? Par to nelielu priekšstatu sniedz kādscits ieraksts turpat  blociņā: saraksts, kura trīsdesmit viena īsā tēze ieskicē Ainas dzīves līniju. Savā ziņā tas izklausās pēc Ainas dzīves inventerizācijas lietas vai varbūt kādas zīlnieces pareģojuma… 

Diez vai viņa bija iecerējusi, ka viņas dienasgrāmatu lasīs vēl kāds vai, vēl jo vairāk, – ka tā tiks izlikta apskatei muzejā. Tā ir viņas intimitāte, kurā ielūkojamies bez atļaujas, jo vēlamies rast izskaidrojumu likteņa netaisnībai – kamēr Ainas tēva, cilvēkglābēja, Žaņa Lipkes varonīgā rīcība paglāba tik daudzu citu ļaužu dzīves, viņam bijis jāsamierinās ar meitas pāragro, neizskaidrojamo nāvi. 

Taču domājot par visām Žaņa Lipkes un citu labdaru izglābtajām un nodzīvotajām dzīvēm, prāts negribot mēģina iztēloties neaptveramo skaitu to dzīvju, kurām totalitārā vara pārvilkusi svītru, lemjot pār tām, it kā tai piederētu šīs dzīves. Domājiet arī jūs vismaz par dažām no šīm nomaitātajām dzīvēm, jo domāt par tām visām būtu neizturami. 

Kam pieder cilvēka dzīve, īpaši, ja tā nav nodzīvota? Kam pieder cilvēka dzīve? 

Lai godīgi samaksātu par intīmo ielūkošanos Ainas dienasgrāmatā, izmantojiet savu dzīvesstāstu kā valūtu – formulējiet to trīsdesmit vienā tēzē! 

No AINAS piezīmju grāmatiņas:

1. Viss iet mierīgi.

2. Jūs nicināsiet.

3. Strīdi un nesaskaņas vienmēr būs.

4. Prieks un jautrība.

5. Gatavojieties bēdām. 

6. Negaidītas ziņas.

7. Kvēla mīlestība.

8. Nav nekā. 

9. Ģimenes trieciens. 

10. Karsta, nesakarīga mīlestība. 

11.  Nīgrums un nepatika.  

12. Mīlas drāma.

13. Gatavojieties priekam.

14. Prieks un jautrība.

15. Skumjas ziņas. 

16. Tas, ko domā, piepildīsies. 

17. Pagaidu šķiršanās. 

18. Jūs būsiet iekārojama. 

19. Jūs būsiet mīlēta. 

20. Viņš mīl.

21. Sargieties – jūs apskauž.

22. Īgnums un šaubas. 

23. Priecīgs noskaņojums.

24. Nepatīkami uztraukumi.

25. Pašas pagaidu uzticība.

26. Vēlēšanās piepildīšanās. 

27. Ciešanu atgriešanās.   

28. Par jums domā, bet jūs nezināt.

29. Asaras un bēdas. 

30. Dzīves pārmaiņas.

31. Negaidīti paziņojumi.

INGAS intimitātes valūta:

1. Tu esi šajā pasaulē, lai ciestu.
2. Kāpēc tu domā, ka kļūs labāk? 
3. Izturēt būs interesantāk, nekā neizturēt.
4. Iemācies atmest morāli un rīkoties pašas labā.
5. Izvēlies visu racionāli un pragmatiski, un būs labāk.
6. Mīlestība pret sevi – nulle, ar laiku tas mainās.
7. Tu esi no tiem, kas mainās uz labo pusi.
8. Ģenētiska cieņa pret darbu.
9. Daudz strādāsi.
10. Tu neesi tukšs cilvēks.
11. Iekšējās kaislības neuzvarēs. 
12. Ārkārtīgi ugunīga, kas ar gadiem rimst.
13. Piemīt augsti attīstīts saimnieciskums.
14. Tev pietiek ar pavisam nelielu runāšanu, bet par lietu.
15. Vajadzīga kārtīga, kontrolējama vide.
16. Tavs vērīgais prāts atrod skabargas.
17. Cik daudz vari pieciest un pievērt acis?
18. Tu esi ļoti noturīgs cilvēks, ja gribi. 
19. Pašpietiekama.
20. Vārds “laulība” tev neskan autentiski. 
21. Tavam filtram ne kurš katrs tiek cauri.
22. Varbūt tev nebūs jūtu, bet kādam varētu būt pietiekami daudz jūtu pret tevi. 
23. Vajag vienkārši ļauties.
24. Paredzams bērns, bet tā arī var būt grāmata.
25. Vientuļā māte.
26. Tu esi divi vienā — tēvs un māte.
27. Tavam bērnam būs vairāk talanta nekā tev.
28. Tavs aicinājums ir mācīt citus. 
29. Strādā ar bērniem un jauniešiem.
30. Uzmanies no transporta negadījuma. 
31. Tu esi dzīvelīga. 

Tava intimitātes valūta

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Latvijas simbolam nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas gados, iespējams, būtu jābūt pārtikas kartītēm, kuras saņēma visi iedzīvotāji sākot no 1941. gada augusta. Pārtikas trūkums un vērtība kara gados pieauga. Latvijas lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem nācās apgādāt ne tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī jaunos okupantus. Milzīgi saražotās pārtikas apjomi tika izvesti uz Vāciju vai arī bija nododami vācu armijas apgādāšanai. Jau pirmajās nacistu okupācijas nedēļās veikalos sāka trūkt vajadzīgo pirmās nepieciešamības un pārtikas preces. Tāpēc Ģenerālkomisārs Rīgā, saziņā ar vērmahta saimniecisko komandu (Wirtschaftkommando Riga) un Tirdzniecības ģenerāldirekciju 20. augustā ieviesa Latvijā kartīšu grāmatiņu sistēmu. 

Tika izdotas divu veida kartīšu grāmatiņas – smilškrāsas, kas bija paredzētas Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un dzeltenas – ar uzrakstu “Žīdiem”. Kopumā šī sistēma izveidoja piecus pārtikas saņēmēju kategorijas – pilsētnieku un lauku iedzīvotājus, kas dalījās personās līdz 10. gadu vecumam (bērniem) un pārējiem, kas jau bija sasnieguši šo vecumu, bet piektā kategorija bija ebreji. Kartīšu grāmatiņas izsniedza pašvaldības, bet rīdziniekiem – Rīgas Tirdzniecības birojā. Grāmatiņas bija personalizētas, tajās bija jānorāda gan kartītes turētāja vārds, gan dzīvesvieta, gan pases dati, tās bija jāapzīmogo institūcijai, kas to bija izdevusi. Tirgotājiem, šaubu gadījumā, ja persona nespēja uzrādīt pasi, bija tiesības kartītes konfiscēt un ziņot par to atbildīgajām institūcijām. Sodi par neatļautu preču iegādi, svešu kartīšu izmantošanu vai viltošanu bija bargi – līdz pat ieslodzījumam, ko noteiktos gadījumos arī piemēroja. Šāda sadales sistēma, ar nelielām izmaiņām, palika spēkā līdz 1942. gada jūnijam. Vēlāk sadales sistēma tika pielāgota Vācijas paraugam, ieviešot papildus standarta patērētāju kategorijas, kurai katrai bija noteikts, cik pārtikas produktu tai pienācās četru nedēļas izdales periodā. Tomēr tas nenozīmēja, ka paredzētās devas bija dabūjama, varas iestādes ar atsevišķiem lēmumiem varēja devas samazināt vai aizstāt, piemēram gaļas vietā dodot sieru, vai sviesta vietā eļļu. Ebrejus tas faktiski neskāra, to pārtikas kartītes bija tieši divas reizes nevērtīgākas par tām devām, kas pienācās citiem. Lai arī redzamā kartītē mēs redzam ierakstus par maizi, gaļu un pat kafijas devu pienākšanos ebrejiem, tomēr realitāte bija daudz skaudrāka – tas tika piedāvāts ar šiem cēlajiem nosaukumiem, šodien nebūt tā nesauktos.

Ja Latvijas iedzīvotāji līdz kartīšu sistēmas ieviešanai uz straujo dažādu preču deficītu reaģēja izpērkot vēl pieejamās preces, vienlaicīgi mēģinot atbrīvoties gan no nevērtīgo krievu rubļu uzkrājumiem, tad ebrejiem tādas iespējas netika dotas. Jau nākošajā dienā pēc Rīgas ieņemšanas Rīgas komandants pulkvedis Vilhelms Ulleršpergers izdeva pavēli, kas noteica, ka ebrejiem ir aizliegts stāvēt rindās un viņi var iepirkties tikai tajos veikalos, kur rindu nav. Faktiski tādu veikalu bija ļoti maz un, ja pie tās nestāvēja rinda, tad visbiežāk arī tur neko nopirkt vairs nevarēja. 

1941. gada 19. jūlijā “Tēvija” rakstīja, ka “neraugoties uz vācu iestāžu aizliegumu žīdiem stāvēt rindā pie veikaliem, šī parādība vēl nav izzudusi. Un te vainīgi paši latvieši, kas ar savu mīkstčaulību un lētticību tikai veicina žīdu viltīgos paņēmienus. Viens no tiem tāds, ka pieaugušo žīdu vietā rindā stāv bērni. Ja kāds latvietis ceļ iebildumus, tūliņ rodas žēlsirdīgi ļautiņi, kas ņem žīdeļus savā aizbildniecībā. Bērni taču neesot vainīgi vecāku noziegumos. Reizēm žīdeļi mēģina noliegt savu tautību, uzdodot sevi par latviešiem. Mūsu lētticīgie tautieši arvien gatavi atbalstīt līdzīgus niķus.”

Propaganda latviešu valodā cilvēkus, kas atļāvās pārdot kaut ko ebrejiem, nepievēršot uzmanību to ‘neāriskajam’ izskatam, vai arī iepērkoties ebreju vietā, ļoti ātri apzīmēja par tautas interešu nodevējiem un ‘žīdu mīļotājiem/žēlotājiem’.  Daudzi iedzīvotāji, saprotot jaunās okupācijas varas rasistiski neadekvātos rīkojumu būtību, centās no tā distancēties, bet bieži arī rindā gadījās arī  ‘apzinīgie pilsoņi’, kas ar saucieniem “tas tak ir žīds”, centās gan samazināt rindas garumu, gan pievērst apkārtējo un policijas uzmanību šādam ‘pārkāpumam’. 

Augusta beigās ieviesto kartīšu sistēmu, daudzviet Latvijā ebreji nemaz nesagaidīja. Potenciālie ‘žīdu kartīšu’ saņēmēji provincē jau bija noslepkavoti. Rīgā līdz geto vārtu aizvēršanai 1941. gada oktobrī, jaunās sistēmas funkcionēšanu aprakstījis holokaustu pārdzīvojošais mākslinieks Boriss Lurje: “Tolaik iepirkšanās noteikumi ebrejiem bija sekojošie: plānas oficiālās kartīšu devas visiem, taču tikai puse no šīs devas ebrejiem, kuriem jāstāv rindā veikala ārpusē, gaidot, kamēr būs apkalpoti visi kristieši. Parasti nekas vairs nav palicis pāri. Ebreji ir pilnībā atkarīgi no veikalnieka, kurš nogaida, lai redzētu, vai uz slēgšanas laiku neparādīsies vēl kāds pircējs kristietis.  Pavadīt dienu stāvot rindā pie veikala nozīmē pakļaut sevi vēl vienām briesmām. Jebkurš var denuncēt ebreju policijai par to vai citu pārkāpumu – komunists, komjaunietis, strādnieku gvards vai kāda cita saistīšanās ar sovjetiem – un tad viņš tiks arestēts un pazudīs bez vēsts.”

Pārtikas kartīšu un pārtikas sadali geto tika nodota Ebreju komitejas pārziņā – kurai nācās organizēt dzīvi otrpus dzeloņstiepļu žoga Latgales priekšpilsētā.  Pārtikas devas bija niecīgas, ar tām bija jādzīvo pusbadā. Bagātākās ebreju ģimenes pirms pārcelšanās, ja atrada uzticamus cilvēkus, atstāja tiem dažādas mantas, lai tās pārdot būtu iespējams melnajā tirgū iegādāties gaļu, sviestu un citu pārtiku, kas geto nebija pieejama. Tas vai paciņa ar pārtiku pārlidos pāri dzeloņstiepļu žogam, vai geto apsardze neaizturēs metēju vai nenošaus pēc paciņas atnākušo, bija tā laika riski. Piedevām šādas iespējas bija tikai tiem, kam šādas vērtslietas bija. Vairumam ebreju to nebija, piedevām tās turēt pie sevis geto bija stingri noliegts, jo rīkojumi paredzēja, ka visas ebreju vērtslietas tiek konfiscētas.

Pārtiku geto teritorijā varēja ienest arī uz pilsētu strādāt ejošās ebreju darba kolonnas. Bet tikai tad, ja bija iespēja ārpusē šo pārtiku iemainīt vai atradās žēlsirdigie, kas kaut ko ēdamu atdeva nelaimīgajiem. Piedevām liels risks, bija šo pārtiku ienest geto teritorijā, lai to pie pārmeklēšanas neatrastu sargi. Rīgas geto ieslodzītais Boriss Kacels vēlāk savās atmiņās rakstīs: “Dažās darba vietās ebreji varēja iegūt nelielus pārtikas daudzumus un ienest tos geto, bet pie ieejas vārtiem visi tika pārmeklēti. Daudzos gadījumos neatļautie kartupeļi vai tamlīdzīgi tika atrasti un aizvesti, pēc tam vainīgie tika smagi piekauti. Lai pārmeklēšanu padarītu rūpīgāku, vācieši esošo vārtu priekšā uzcēla vēl vienus, lai ebreju strādniekiem būtu jāiet caur diviem vārtiem. Tādējādi latviešu sargi un viņu vācu priekšnieki varēja divreiz pārmeklēt un fiziski pazemot nogurušos, atgriezušos strādniekus, pirms viņi vispār sasniedza geto.”

Pēc Rumbulas akcijām 1941. gada nogalē, dzīvi atstātos darba spējīgos ebrejus sadzina t.s. Mazajā geto, kur dzīves apstākļi bija vēl šaurāki. Pārtikas devas vēl mazākas – tās saruka līdz ar pārtikas devām pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, bet ebrejus izmantoja kā vergu darbaspēku visdažādākajās vietās. “Labas darba vietas bija iekštelpās, it īpaši, kur varēja atrast pārtiku vai kur kaut ko varēja nozagt un apmainīt pret pārtiku,” vēlāk savās atmiņās rakstīs Makss Mihelsons. 

1942. gada 11. aprīlī Rīgas ģenerālkomisārs izdeva rīkojumu par jaunajām pārtikas devām Latvijas ģenerālapgabalā. Tajā bija 10 patērētāju kategorijas – trīs no tām ebreji. Ebrejus iedalīja tajos, kas ir bez darba, kas strādā un tie, kas strādā smagu un kara vajadzībām paredzētu darbu.  Pārtikas deva ebrejiem bez darba bija līdzīga līdz 3 gadus veca bērna devai, strādājošā ebreja pārtikas deva bija mazāka nekā 3–6 gadus vecam bērnam, bet smagos darbos nodarbināto devas atbilda pieaugušā normālpatērētāja pārtikas normai, bet bija līdz pat divām reizēm mazāka, kā smagos darbos nodarbinātā neebreja devai. „Smagā darba piemaksa” darba komandām bija 100 grami maizes dienā. 1942. gadā ziemā un līdz pat maijam geto iemītnieku pamatēdiens bija sasaluši kartupeļi un dārzeņu. Kā pārtikas norma tika pieskaitīti arī dārzeņu laksti. Piedevām ebrejiem nepienācās vesela  virkne citu normēto produktu, ko saņēma civiliedzīvotāji, nerunājot nemaz par apģērbu, ziepēm u.c. precēm, ko ar savām kartiņām vai melnajā tirgū varēja iegūt tie, kas neatradās aiz dzeloņstiepļu žoga. 

Protams, varētu jautāt, kas bija ebrejs bez darba, ja zināms, ka geto tika atstāti tikai darba spējīgie vīrieši, bet pienākušie ebreju transporti no Vācijas tika pakļauti selekcijai, iznīcinot darba nespējīgos un jaunākus par 16.gadiem. Iespējams, ka tie varēja būt īslaicīgi darba nespējnieki – slimnieki, vai cilvēki, kas gaidīja kārtējo akciju, lai tiktu aizvesti uz Biķerniekiem vai citu vietu, kur tiktu iznīcināti, lai nekalpotu par nastu nacistu okupācijas režīmam. Bet,  iespējams, tāda kategorija “geto atrodošies un nestrādājušie ebreji” pastāvēja tikai vācu civilpārvaldes un latviešu pašpārvaldes ierēdņu galvās, jo geto komandants par  ieslodzīto stāvokli nekādas ziņas nesniedza, pat pēc pieprasījuma.

1942. gada decembrī Liepājas, Jelgavas, Daugavpils un Rēzeknes pilsētu vecākos Pārtikas nodrošinājuma departaments brīdināja, “ka saskaņā ar ģenerālkomsāra rīkojumu žīdiem sākot ar 8.izdalīšans periodu pārtikas kartītes neizsniegs, jo tiem ievadama kopējā t.i. nometņu apgāde.”  Tas nozīmēja, ka nometnes vai geto pārvalde katram izdales periodam norādīja tajā atrodošos ebreju skaitu, par ko saņēma pārtikas iegādes atļaujas. 

Redzamās pārtikas kartītes paraugs ilustrē ieplānotās pārtikas devas 1943. gada februārī – martā ebrejiem, to apzīmē arī uz kartītēm redzamais kods ‘Ž 10’ – Žīdiem, 10. izdales periods – un tā bija paredzēta vienkāršos darbos strādājošā ebreja normām un tikai Rīgas geto, jo citur jau bija ieviests nometņu apgādes  princips.   

Jau šīs pašas kartītes darbības periodā Rīgā Mežaparkā tika uzsākta jaunas koncentrācijas nometnes būvniecība. 1943. gada jūnijā SS reihsfīrers Heinrihs Himlers pavēlēja, lai Ostlandē visi geto tiktu likvidēti un ebreji atrastos tikai nometnēs. Rīgas geto ebreji pārtapa par Mežaparka koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem, ja vien netika atzīti par darbam nederīgiem un nenošauti.  Dzīve un darbs nometnē bija daudz grūtāki nekā geto, neņemot vērā dažus izņēmumus.  Viens no tādiem ir “Lenta”, kur ebreji bija nodarbināti dažādu pieprasītu preču ražošanā. Mēs zinām vairākus izdzīvojošos no “Lentas”, kas vēlāk uzrakstījuši savas atmiņas, bet vai tās lasot mēs aizdomājamies par tiem, kas atradās citur, mirstot gan no bada un spēku izsīkuma vai nometnes apsardzes patvaļas un kuru stāsti palikuši neizstāstīti?  

Redzamās pārtikas kartiņas paraugs, liek domāt ne tikai par ebreju ciešanām, bet arī to cilvēku pašupurēšanos, kas maizes gabalu vai kartupeli atļāvās iedot ebrejam vai krievu karagūsteknim. Tas nav tikai altruisms, tas nozīmēja, ka arī šis cilvēks vai viņa tuvinieki nesaņēma vajadzīgo pārtikas daudzumu. Nerunājot nemaz par tiem, kas ebrejus slēpa. Tā bija ne tikai riskēšana ar savu ģimenes locekļu drošību, bet uzlika uz glābēja pleciem arī rūpes par to, lai izglābtos pabarotu. Tie jau ir citi stāsti, bet tie ir savstarpēji saistīti.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Protams, Hercs Franks ir ebrejs. Tāpēc, protams, viņš nevarēja nenovērtēt Žaņa Lipkes pārgalvīgi svētīgos darbus, tāpēc viņš ar tādu skrupulozu interesi iztaujāja Johannu Lipki, kad beidzot viņu satika un varēja skaļi runāt par ebreju likteņiem. Tas, kas šajā stāstā ir ne tik ļoti „protams” un tāpēc man liekas skaudri sāpīgi, ir fakts, ka kinorežisors Hercs Franks par savas tautas traģisko likteni lielāko daļu mūža nedrīkstēja runāt pat ne tik klusi un uzmanīgi, kā latvieši to varēja mēģināt par savējiem. Vēsturnieks Kaspars Zellis priekšvārdā grāmatai Cilvēkglābējs Žanis Lipke ir to lakoniski iezīmējis – arī Hercs Franks dzīvoja un strādāja „…laikā, kad padomju vara neizrādīja nekādu interesi par holokaustu…”, un viņa darbību ierobežoja „…padomju varas visai noraidošā attieksme pret ebreju iznīcināšanas piemiņas saglabāšanu…”.[1] Tāpēc, pat veidojot filmas par acīmredzamiem holokausta notikumiem, Hercs Franks nedrīkstēja tos vārdā saukt – līdz brīdim, kad satika Johannu Lipki; tādu cēloņsakarību es patvaļīgi iedomājos uzbūvēt savā prātā. Un tikai pēc tam Franks staigāja pa Ebreju ielu visā garumā un pa citām ielām citos platuma grādos, satikdams izdzīvotājus un viņu sāpīgos stāstus, meklēdams liecības un atrazdams iegravējumus laika upes krastos.

Bet labāk par visu pēc kārtas. 

Hercs Franks (1926–2013) ir pasaulē pazīstamākais Latvijas dokumentālā kino klasiķis, trīs valstīs saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā – Latvijā, Krievijā un Izraēlā. Darbu kinematogrāfijā Franks sāka kā dokumentālo filmu scenārists un ideju autors, 60. gadu vidū debitēja arī kā dokumentālā kino režisors un kopš 70. gadu sākuma gandrīz katru gadu uzņēma pa filmai; lielākā daļa no tām ieņem paliekošu vietu Latvijas kino vēsturē. 

87 gadus garajā mūžā Hercs Franks ir režisējis vairāk nekā 80 filmu, mūža pēdējos 20 gadus viņš vadīja savu senču vēsturiskajā dzimtenē Izraēlā, un režisora pēdējā filmā Baiļu robeža (2014), kuru pabeidza līdzrežisore Marija Kravčenko, dokumentēta arī paša Franka aiziešana mūžībā. 

Pirms atgriežos pie pavediena „pēc kārtas”, gribu piebilst – Herca Franka mūža kontekstā simboliski nozīmīga man liekas tā pārcelšanās uz Izraēlu 1992. gadā. Jā, tas bija laiks, kad Rīgas kinostudija jau krakšķēja pa šuvēm un taisījās brukt, bija jau gandrīz skaidrs, ka jaunā Latvijas valsts drīz vairs nevarēs atļauties nekādas dārgas izklaides, arī ne kinomākslu… bet Hercs Franks nebija ekonomiskais bēglis, viņš vienkārši atgriezās savu senču vēsturiskajā dzimtenē, un šāda loģiska izvēle viņam bija iemācīta jau kā mazam zēnam dzimtajā Ludzā, tolaik Lucinas štetelē – ebreju kultūras centrā, kas bija izpelnījies metaforisku nosaukumu „Latvijas Jeruzaleme”. Mazais Hercels ģimenē runāja jidišā, pamatskolā sāka apgūt ivritu un saņēma „pilnu ebrejiskās audzināšanas komplektu”, kurā viens no galvenajiem postulātiem bija – „mēs visi šeit esam trimdā, un katram jācenšas atgriezties zemē, no kuras nāk mūsu senči”. Herca māte Roza, moderna un ārzemēs izglītota sieviete, ieteica dēlam mācīties arī reliģiskajā seminārā ješivā, bet visspilgtāko emocionālo nospiedumu mazā zēna sirdī atstājis kāds nakts brauciens ar laivu uz Zvirgzdenes ezera salu, kur bērni svinīgi zvērējuši, ka tad, kad izaugs lieli, noteikti „atgriezīsies” Izraēlā, kur paši vēl nemaz nebija bijuši. „Putnam ir divi spārni, un par to neviens nebrīnās,” kādreiz teicis Hercs Franks, raksturojot to, ko viņa dzīvē nozīmē Latvija un Izraēla.

Tātad – zinot šo fonu un tādu kā mūža ierāmējumu, vēl jo sāpīgāka un netaisnāka liekas tā situācija, kādā ebrejs Hercs Franks, autors-kinematogrāfists, atrodas savu radošo gaitu sākumā. Svarīgi piezīmēt, ka Franks ir arī pirmais dokumentālists Latvijā, kurš pamazām sapludināja līdz tam skaidri nošķirtās scenārista un režisora funkciju robežas, līdz beidzot filmu titros sāka sevi dēvēt vienkārši par autoru – tas arī precīzi atbilst pasaulē pieņemtajam autorkino konceptam, kurā visbūtiskākā nozīme ir viena talantīga cilvēka redzējumam, nevis studiju sistēmā ierastajai darbu dalīšanai producenta vadībā (padomju sistēmā nepazina jēdzienu „producents”, tomēr režisora un scenārista statuss tāpat bija skaidri nošķirts). 

Tātad Hercs Franks kā režisors un scenārists vienā personā jeb autors teorētiski nav atkarīgs no citu scenāristu vai studijas piedāvājumiem, viņš var pats sev izdomāt un uzrakstīt tēmas filmām, un tieši 60. gadu vidū ir redzams, ka Franks gribētu pētīt holokausta tematus, stāstus par nevainīgu cilvēku masveida iznīcināšanu un vainīgo tiesāšanu, – viņš ir scenārija autors vai līdzautors Latvijas Televīzijas dokumentālajām filmām Testaments (1964) un Dokumenti paliek ierindā (1965), režisors filmām Spriedums (1965) un Mazpilsētas hronika (1966)… Tomēr atcerēsimies, tas ir laiks, kad padomju vara ebreju tautu vienkārši ignorē, un dažā no šīm filmām vārds „ebreji” vispār neparādās – masu kapā guldītos nosauc par „padomju un partijas aktīvistiem” (jāpiebilst, ka tas arī konceptuāli maina upuru statusu un šķietamās vainas pakāpi, uzturot iespaidu, ka viņi tomēr iepriekš kaut ko „nogrēkojušies”, kļūstot par „aktīvistiem”, nevis vienkārši bez vainas gadījušies nepareizā laikā un vietā…). Īsāk sakot, katrs Herca Franka mēģinājums 60. gados runāt par nevainīgu cilvēku iznīcināšanu tiek pārvērsts kārtējā padomju propagandas ierocī, – nav brīnums, ka drīz viņš atmet ar roku šiem centieniem un tālāk līdz pat Atmodai vairs nemaz nemēģina pieskarties ebreju tematikai. 

Un tad viņš beidzot – 1989. gadā – satiek Johannu Lipki, un viss mainās. Turklāt mākslinieks Hercs Franks nemetas vienkārši reģistrēt noziegumus un liecības par tiem – simboliski, ka viena no viņa pirmajām „brīvā ebreju gara” filmām ir tikai 11 minūtes garā Lūgsna (1990), ivritā – Tefila, viena no galvenajām ebreju lūgšanām. Šajā filmā neviens skaļi nerunā, te ir tikai domās iegrimušu seju tuvplāni – un, gandrīz kā Herca Franka ģeniālākajā darbā Vecāks par 10 minūtēm (1978), filmas skatītājs vienkārši redz ļoti intensīvu dvēseles dzīvi nepārtrauktā laika nogrieznī. 

Tajā pašā 1990. gadā Hercs Franks sāk ar kinokameru staigāt pa Rīgas geto teritoriju, meklējot liecības un lieciniekus, veidojot dokumentālo filmu Ebreju iela (1992), kuru producēja Rīgas Videocentrs (iespējams, tam arī ir nozīme, ka filmas veidošanu uzņēmās nevis tolaik vēl darbīgā, tomēr oficiālās inerces bremzētā Rīgas kinostudija, bet gan jaunā un neatkarīgā studija, kuru vadīja Augusts Sukuts un Māris Gailis). Šīs filmas aizkadra tekstā Hercs Franks pats savā balsī beidzot var izteikt visu – gan to, kā ebreji, tostarp viņa senči Franki, ienāca Latvijā 17. gadsimtā, gan to, ko viņiem nodarīja 20. gadsimts „kristīgās pasaules acu priekšā”, vispirms ierīkojot Rīgas geto, kura austrumu robeža stiepjas „no katoļu baznīcas uz pareizticīgo”. Un tieši to, kas viņam visu padomju laiku sāpējis, Hercs Franks pārmet padomju laika „mazajai Nirnbergai” – paraugtiesai, kas 1946. gada janvārī tika sarīkota tālaika Baltijas kara apgabala virsnieku namā (patiesībā Latviešu biedrības namā – pirms un pēc padomju okupācijas). Šajā tiesas procesā plašajā apsūdzības tekstā arī netika atsevišķi minēts genocīds pret ebrejiem, visi noziegumi nodarīti abstraktajai „padomju tautai”…

Bet Hercs Franks staigā pa Ebreju ielu un redz, ka nekas tur nav abstrakts, viss ir īsts un joprojām dzīvs, un sāp katra vieta, kam pieskaries. Un nekā abstrakta nav arī Bībeles vēsturnieka Joela Veinberga ierosinājumā, kad viņš saka – būtu ļoti svarīgi uzrakstīt geto iemītnieku „mentālo vēsturi”. Ne tikai to, cik un kur aizdzīti, nomocīti un nogalināti, bet arī to, par ko viņi domāja un sapņoja, uz ko cerēja un ko mīlēja. Jauneklis Joels Maskavas forštatē satika Loti no Dortmundes un pat nenoskūpstīja – tikai atceras vēl pat pēc pusgadsimta…

---

[1] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 7. lpp.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Kad 1933. gadā Johannas un Žaņa ģimenē piedzima mazais Zigfrīds, Rīgas skolotājai un dzejniecei Valdai Morai bija jau 31 gads, bet viņas brālim Henrijam Mooram – 27. Dzejniece pati skaidrojusi, ka pareizā vecvectēva rūjienieša uzvārda rakstība būtu ar diviem ‘oo’, proti, Moors, bet gadu gaitā patskaņi īsināti, un tā nu brāļa un māsas uzvārdi literatūras vēsturē saglabājušies atšķirīgi. 

Valda Mora, tolaik vēl Moora, un vēl precīzāk – Moor, jo uzvārds tika rakstīts arī bez galotnes, bija sākusi publicēties jau 20. gados un kļuvusi populāra ar dažiem dzejoļiem, kuri izgāja tautā kā dziesmas – “Karmena dzied”, kam tika pielāgota kāda krievu romances melodija, un skaisto, vairākkārt komponēto Ziemassvētku dzejoli “Šai svētā naktī”: “Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,/ Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,/ Un naktī šai uz katra galvas klusi/ Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.” Gan jau šajā dzejolī atspīdēja kaut kas no autores bērnības, jo viņas dzimtajās mājās Lēdurgā ap tēvu, draudzes skolotāju un ērģelnieku, esot valdījusi stingra ticība Dievam, tikpat stingra turēšanās pie konservatīvām ģimenes vērtībām un liels muzicēšanas prieks. Tēva krātā bibliotēka viņa trim bērniem, kuri baudīja arī labu izglītību Lēdurgas draudzes skolā un Rīgas ģimnāzijās, plaši pavēra durvis uz grāmatu pasauli.

Ziga mājās tādu bagātu grāmatplauktu nebija, tomēr arī viņa īpašumā nonāca – un līdz pat šai dienai saglabājās – viena otra 30. un 40. gados izdota bērnu grāmata, kas rosināja viņa interesi gan par lasīšanu, gan arī par zīmēšanu un koka figūriņu griešanu, kurā atklājās puikas pārsteidzoši labā radošā izdoma un pacietība. Viena no tām ir bilžu grāmata “Kārais lācēns Miks”, kuras tekstu – dzejoli par lācēnu Miku bija sarakstījusi Valda Mora, bet ilustrācijas uzzīmējis viņas brālis Henrijs. J. Alkšņa apgāds to izdeva 1943. gadā, kad Zigim bija 10 gadu. 

Kopā ar ģimeni izcietusi Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas Krievijā un atgriezusies Latvijā, Valda Mora nokārtoja vajadzīgos eksāmenus un kļuva par skolotāju. Tā nu viņa Rīgas 17. pamatskolā nostrādāja no 1920. līdz 1944. gadam, un nav brīnums, ka līdzās dzejas publikācijām un krājumam  “Svešam draugam” (1929), tapa arī daudzas ludziņas skolas bērniem – “Ziemassvētku sapnis” (1924), “Nakts Betlēmē” (1927), “Ko redzēja Daugaviņa…”, “Ziemassvētku priekšvakarā” (abas 1934), “Māmiņai” (1935), “Pelnrušķīte”, “Ziemassvētki lauku sētā” (abas 1937) u.c.  Skolotājas darbu Morai izdevās saglabāt arī padomju okupācijas gadā un  vācu okupācijas laikā. 

Karš bija klāt, taču bērni nekur nebija pazuduši. Viņi auga, iedami un brīžiem arī neiedami skolā, kā tas bija ar Zigi, kura skolas gaitas bija aizsākušās Āgenskalnā. Tur  vācieši ierīkoja hospitāli, bet uz citām skolām nokļūšana bija tāla un sarežģīta. Un turklāt drīz vien visa Lipkes ģimenes dzīve bija pakārtota svarīgākajam – ebreju glābšanai, kurā arī Zigim bija savi uzdevumi. Jā, karš bija klāt, bet grāmatu izdošana Latvijā neapstājās. No 1941. gada vasaras līdz 1944. gada rudenim tika izdotas apmēram 1500 grāmatas un nošu izdevumi, un tostarp bija atrodamas arī grāmatas bērniem, lai gan kara laiks nepiedāvāja augošajiem lasītājiem lielu jaunumu izvēli. 

“Kārais lācēns Miks” ir īsta šā laika liecība – vajadzība pēc grāmatiņas, kas iznākusi decembrī, tieši pirms Ziemassvētkiem, lai tās 4000 eksemplāri varētu nokļūt vecīša trūcīgajā dāvanu maisā, ir bijusi lielāka par vēlmi un iespēju sarūpēt izsmalcinātu izdevumu. Nav šaubu, tam bija jābūt lētam. Tomēr tas ir gaumīgs un no mūsdienu skatapunkta – valdzinošs. Melnbaltas ilustrācijas, tikai uz Poligrāfijas rūpnīcas papīru centrāles kartona iespiestajam vākam izmantotas divas krāsas – zaļā un sarkanā. Tiem, kas kādreiz pašķirstījuši, piemēram, “Mazās Jaunības Tekas”, kas arī atradās Ziga grāmatplauktā, vai brīvajā Latvijā 20. un 30. gados izdotās ābeces, šī grāmatiņa raisa asociācijas ar stilu, ko tolaik bērnu grāmatu mākslā uzturēja Alberts Kronenbergs, Ansis Cīrulis, Eduards Brencēns, un visspilgtāk – Niklāvs Strunke, kas ģeniāli ilustrēja Leona Paegles ābeci “Vālodzes šūpulis”. Protams, Henrijs Moors nav ierindojams šajā izcilību virknē, bet ir uz tās pusi tiecies, bijis tās audzināts un ietekmēts. 

Tomēr jāatzīst, ka par abiem ar māsu viņiem ir izdevies sarūpēt dažas traki kuriozas ainas. 

Grāmata ir neslēpti didaktiska – tā baida mazos saldummīļus ar zobu sāpēm un patiešām nežēlīgu, sadistisku zobārstu. Pirmkārt jau Miks melnā naktī slepus zogas pie koka dobuma, lai laupītu bitēm medu, un cilvēciskoto lāču ģimenei, kas acīmredzot tādu rīcību neakceptētu, tikmēr “…dusēt prieks/ Tīru sirdsapziņu,/ Tikai Mikus – kārumnieks/ Pazaudējis viņu.” Zigis gan bija Rīgas puika, bet gan jau arī viņam par lāču sirdsapziņu attiecībā uz bišu dravām varēja rasties jautājumi, uz kuriem Johanna un Žanis diez vai būtu snieguši tik moralizējošas atbildes. Tālāk notikumi attīstās vecajā labajā sodu pedagoģijas gultnē, kas nāca no iepriekšējā gadsimta un savu visspilgtāko izpausmi guva slavenajā Heinriha Hofmana grāmatā “Der Struwwelpeter”ar visiem šausminošajiem dzejoļiem par Konrādu, kura paradums sūkāt īkšķus beidzas ar  skrodera veiktu tūlītēju īkšķu amputāciju, Kasparu, kurš neēd zupu un dažu dienu laikā ir pagalam, un citiem nežēlīgi sodītiem bērniem. Veicot atdzejojumus, no šīs tradīcijas savulaik bija ietekmējies arī Rainis, kas lika zibenim uz vietas nospert vecu ļaužu nicinātājus, kuri apgalvoja, ka viņi nu gan nekad nebūšot veci un tizli. 20. gadsimta vidū pedagoģijā jau sen valdīja jaunas vēsmas, tomēr Valda Mora šoreiz bija izvēlējusies veco gultni. Un lūk, tikko rīts ir ausis, Miks jau mokās zobu sāpēs un tiek nogādāts pie zobārsta Dzeņa, personāža ar mazu galvu, vecmodīgiem “vizītsvārkiem” un ļaunu paskatu. “Mikum mute jāatver/ Līdz pat ausīm plaši/ Dakters Dzenis stangas tver, /Bāž tam mutē aši.” 

Varbūt ir smieklīgi par bērnu, kurš redzējis reālas kara un holokausta šausmu izpausmes, domāt, ka uz viņu bilžu grāmata varētu atstāt būtisku iespaidu, un tomēr es jūtos pārliecināta, ka pēc grāmatiņas izlasīšanas Zigim varēja nostiprināties patiesas bailes no zobārstiem. Varbūt tādēļ, ka viņš bija puika ar stipriem zobiem un ar zobārstiem nemaz vēl nebija iepazinies. 

Un te nu man ir jāpasaka liels paldies Valdai Morai, Henrijam Mooram un izdevējam Alksnim par to, cik auglīga un iedvesmojoša, mums, 21. gadsimta autoriem un izdevējiem bija sastapšanās ar šo muzeja krājumā nonākušo bērnu grāmatiņu no Ziga grāmatplaukta. Vispirmām kārtām tā man sniedza impulsu, lai grāmatā “Puika ar suni” radoši izmantotu zobārsta tēlu. Starp Žaņa Lipkes izglābtajiem bija arī zobārsti. Un, kad es ilgi meklēju risinājumu, lai Ziga attiecības ar bunkura iemītniekiem parādītu kā dzīvu cilvēku patiesu saskarsmi, lai izvestu grāmatas tēlus  – ebrejus no pelēkās un pasīvās “viņi” zonas, grāmatiņa man parādīja ceļu. Manā stāstā Ziga draugs ir tieši jaunais, inteliģentais un draudzīgais zobārsts Villijs Frišs, kurš kļūst par viņa skolotāju un izmanto radiopaparāta VEF Superlux skalas karti, lai stāstītu Zigim par Eiropas ģeogrāfiju. Grāmatas Zigis nezina, ka viņa draugs ir zobārsts. No zobārstiem viņš tiešām baidās – un grāmatai te ir bijusi liela nozīme. Un tikai vēlāk, sastopoties jau ar citu tēva glābto zobārstu, Borisu Cesvanu, viņš uzzinās patiesību arī par Villiju. Taču tik muļķīgas bailes Zigis, nav šaubu, ir jau pāraudzis – viņam tiešām ir nopietnākas lietas, par ko baidīties…

Otra svarīga Ziga grāmatiņu klātbūtnes izpausme vērojama Reiņa Pētersona, Rūtas Briedes un Arta Brieža veidotajā grāmatas dizainā – tās ir burtnīcas, kas stilistiski atsaucas uz šo vienkāršo, ekonomisko kara laika izdevumu materialitāti, tādējādi raidot lasītājam tiešu, vizuālu un taustāmu vēsti par grāmatā tēloto laiku. 

J. Alkšņa apgāds kara laika grāmatplauktiem piedāvāja Jūlija Sīļa, Augusta Broča, Elīnas Zālītes, Alfrēda Dziļuma, Rutku tēva un Pāvila Gruznas darbus. Šajā apgādā 1944. gadā vēl paspēja iznākt arī Valdas Mooras bērnu grāmatiņa “Tracis sētā”, ko ilustrēja Nikolajs Puzirevskis, un arī Henrija Moora sarakstītais romāns “Negaiss nāk”, par kuru autors ir izteicies, ka tas “diemžēl parādījās veikalos tais dienās, kad bēgļu straumes jau devās prom uz rietumiem, bēgdamas no kapa briesmām starp divām lielvarām.” Tad arī izdevējs, tāpat kā Valda un Henrijs, devās trimdā, un vēl daži viņa izdevumi 1947. un 1948. gadā parādījās Lejassaksijas pilsētiņā Altgargē. Bet Valdas Moras dzejolis, “Zilais lakatiņš”, kas bija radies ap to pašu laiku, kad “Kārais lācēns Miks”, bija pārtapis simboliskā, leģendārā frontes dziesmā un, kā stāsta aculiecinieki, “kara beigās latviešu karavīri pie Dancigas klausījušies, kā krievi ar “Dievs, svēti Latviju!” un ar “Zilo lakatiņu” aicinājuši atgriezties mājās.” Karš aiznesa pasaulē arī Ziga vecāko brāli Alfrēdu. 

Kādēļ sākumā tik precīzi norādīju dzejnieces, ilustratora un Lipkes jaunākā dēla dzimšanas gadus? Lai beigās pateiktu, ka mazajam Zigim, kura bērnība tik cieši savijās ar pieaugušo pasaules briesmām, pietika spēka vien nedaudz vairāk nekā 60 mūža gadiem, bet viņa grāmatiņas autoriem, kas bija dzimuši jau tik sen pirms Ziga, bija lemts garš gājums. Zigis, tāpat kā Henrijs Moors, mira 1994., bet Valda Mora pameta šo pasauli Ņujorkā, 2001. gadā.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.