Jā, tie ir spēki, tie tiešām ir, bet tie visi ir daļa no mistērijas, ko sauc par dabu. Kas ir daba, neviens nezina, un gan jau to nezina arī daba pati.

Jichoks Baševis Zingers

Atceļā Žanis iegriezās Izraēlā, lai iestādītu koku. Jāsecina, viņš prata izsprukt. 1939. gada pavasarī, piemēram, Žanis Lipke izsprucis no muitas uzraugiem, kas esot viņu aizturējuši Rīgas eksportostā uz tvaikoņa Baltabor ar kontrabandas precēm – maltu kafiju piena pudelē un diviem ap miesu apjoztiem mežģīņu auduma gabaliem. [1] Nacistu okupācijas laikā Žanis ar aktieriskiem paņēmieniem regulāri izsprucis no esesiešiem un vietējiem šucmaņiem. Daudzus gadus vēlāk viņš atcerēsies, kā pircis jahtu, ar ko nogādāt pārdesmit cilvēku grupu Zviedrijā: 1942. gadā Rīgas geto viņš iepazinies ar diviem ebreju puišiem, Sašu Perlu un Psavku. Saša Perls bijis burātājs un joprojām kaut kur slēpis savas nacistu nogalinātās ģimenes vērtslietas. Žanis, to uzzinājis, iefiltrējies Rīgas jahtklubā un uz savu vārdu noformējis jahtas iegādi. Taču, līdzko trijotne uzkāpusi uz klāja, tūlīt uzradušies šucmaņi. Psavka ielēcis Daugavā un aizpeldējis, Sašu apcietinājuši, bet Žanis arī toreiz izsprucis no aresta. [2] Savukārt 1977. gadā viņš izgāja cauri padomju birokrātijas labirintam un nokārtoja atļauju aizbraukt uz Austrāliju, ciemos pie dēla. Bet tā vietā, lai turētos pie LPSR iestāžu stingri nospraustā maršruta, Žanis ar draugu palīdzību izspruka un iegriezās, kā jau minēts, Izraēlā, lai iestādītu koku. [3]

Jeruzalemē Žani kā goda viesi uzņēma Pasaules Holokausta atceres centrā Yad Vashem. Bija karsta augusta diena. Vismaz tā liek domāt Lipkes memoriālā rodamā fotogrāfija, kurā Žanis baltā kreklā un salmenīcu galvā rok zemē ceratonijas stādu. Yad Vashem centrā tā dara Taisnīgie starp tautām – dažādu tautību ļaudis, kas glābuši ebrejus Holokausta laikā. Simboliskas darbības pirmām kārtām ir saistītas ar valodu – tās domātas, lai kaut ko pavēstītu. Nereti ko tādu, kas vārdos nav izsakāms, lielāku par vārdiem. Un te nu vēstījums šķiet samērā viegli nolasāms: koks dzīvo ilgi, apvieno paaudzes, palīdz neaizmirst vēstures tumšākos un gaišākos brīžus. Sešus gadus pēc koka iestādīšanas Žanis uz savu simbolisko vēstījumu saņēma rakstisku atbildi no Toronto. Tās autors ir arhitekts Jēkabs Vagenheims, kādreiz Rīgas puisis, kurš kopā ar brāli Ļevu izglābies no Kaizervaldes (Mežaparka) koncentrācijas nometnes un patvēries Lipku Ķīpsalas bunkurā. Brāļi kādā nometnes noliktavā tikuši pie trim vāciešu formastērpiem un izgājuši tajos caur sargposteni (trešais biedrs, vārdā Mihļins, mazliet par ilgu nominstinājies, un sargi to uz vietas nošāvuši).

 “Sveiki Žanis, Johanna un Jūsu Bērni. Kā Jums visiem labi klājas?” raksta Jēkabs.

[..] Nācistu laikā tu esi bijis cilvēkiem kā gaisma bezgalīgajā garā un tumšā tuneļa beigās ar vienīgo izeju uz dzīvi. Esmu bijis Jerusalimā un redzēju to vietu kur esi ielicis koku tavā vārdā. Koks jau ir cilvēka augumā un blakus kokam ir uzraksts uz betona plāksni –

Zanis un Johanna Lipke

Latvija

Es gribu vienu dienu to koku un uzrakstu nofotografet un jums aizsūtīt, pagaidam norauju dažas lapiņas, ko es jums sūtu šinī vēstulē. [4]

Vēstules fragmenta pirmā daļa pauž jūtas, kas vienoja daudzus Holokausta izdzīvotājus. Pat tiem, kuriem izdevās glābties no geto vai koncentrācijas nometnēm, bieži nebija skaidrs, kā dzīvot tālāk. Līdzīgi Primo Levi rakstīja, ka Aušvicē viņu glābusi ne tik ļoti labvēļa Lorenco Perones materiālā palīdzība, cik pats atgādinājums, ka turpat netālu ir labs un nesamaitāts cilvēks un ka šai naida un ļaunuma pasaulei tomēr ir aptveramas robežas. [5] Pēdējo teikumu Vāgenheima vēstules fragmentā no simbolu valodas var tulkot kā vārdos grūti izsakāmu pateicību. Un ja tā, tad ceratonijas koks pēkšņi kļūst par sava veida zīmju sistēmu, kas Lipkes un Vāgenheima sarakstē bezgalīgi paplašina valodas iespējas. Proti, palīdz izteikt to, kas nāk no jūtu pasaules sarežģītākajiem apgabaliem un kam ar vārdiem reizēm nepietiek.

Bet kokiem, protams, ir pašiem sava dzīve. Domājot par to, vienmēr nākas atdurties pret bezgalīgi sarežģītajām attiecībām, kurās tie stāv ar apkārtējo pasauli – gaismu, ūdeni, augsni, skābekli un slāpekli, sēnēm kā informācijas nesējām, kukaiņiem un putniem kā apputeksnētājiem, pat smalkām gaisa vibrācijām, kas palīdz orientēties apkārtējā vidē. Koks kā autonoma, no ārējiem apstākļiem nošķirta vienība nevarētu pastāvēt. Šie attiecību mezgli sniedzas tālāk par dabaszinātnēm. Augi un koki nepārtraukti mijiedarbojas arī ar cilvēku domāšanu, ticību, paradumiem un, vispirmām kārtām, valodu. Ar to šeit jāsaprot ne tikai sarunāšanās, bet valoda plašākā nozīmē. Vācu filozofs Valters Benjamins savā agrīnajā periodā to (valodu) raksturoja nevis kā informācijas apmaiņas līdzekli, bet gan kā visaptverošu realitāti, kurā ikviena dzīva būtne un nekustīgs objekts piedalās vienlīdz aktīvi. [6] Katrs koks, katra aploksnē nosūtīta lapa Benjamiņa izpratnē ir daļa no tā, ko viņš sauc par “lietu valodu”. Šī ideja ir svarīgs atspēriena punkts mūsdienu augu saziņas un uzvedības teorijā. [7] Vienkāršākais piemērs – kad augi kļūst par vispārpieņemtiem simboliem (sarkanas rozes kā “mīlestības simbols”, kalla kā “bēru puķe”, priede kā “vilkaču koks” utt.). Cilvēku valodā tie iesēžas uz vairākām paaudzēm un bieži palīdz izteikt to, ko tiešā valodā nevar vai nedrīkst. Taču augiem šādas simboliskas nozīmes tiek piemērotas no malas un galvenokārt poētisku apsvērumu dēļ – ar viņu individuālo pašizpausmi tam ir visai maz sakara. [8] Pavisam citādi ir, kad augs iekļūst valodas tradīcijā pateicoties savām dabiskajām izpausmēm. Tā, piemēram, koki ir plaši pārstāvēti pasaules reliģijās. Tur tie izpilda galvenās lomas kosmoloģijā ne vairs kā poētiski simboli, bet gan kā dzīvi indivīdi, kas ar savām īpatnībām atstāj nospiedumus domāšanas virzienos un tradīcijās. Augi kļūst sakrāli, kad iemieso īpašības, kuras cilvēki saista saviem ar garīgajiem mērķiem. Tādā gadījumā tos var uztvert kā skolotājus un padomdevējus. Taču tikpat labi lietai var pieiet no sekulārās puses, balstot augu un koku īpašībās konceptuālus modeļus, kā to darīja, piemēram, Čārlzs Darvins, darbā “Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā” (1859), attēlodams evolūciju kā koku ar daudziem zariem (interesanti, ka mūsdienu evolucionārajā bioloģijā šī metafora jau ir paplašinājusies par mežu ar daudziem kokiem). [9] Abos gadījumos, gan garīgajā, gan sekulārajā, uzdevums ir atsevišķās lietās saredzēt universālo. Tieši tad koks ar savas uzvedības piemēru sāk demonstrēt dabas likumsakarības. Skandināvu mitoloģijā, piemēram, svētais osis Igdrasils skaidro pasaules uzbūvi, vienlaikus mijiedarbojoties ar dzīvo, mirušo un dievu pasauli. Pirmskolumba Mezoamerikā to pašu dara malvu dzimtas kapoks. Ēģiptes mirušo grāmatā starp dzīvo un mirušo valstību aug kalnu kļava, kas atrodas dievietes Hatoras aizgādībā. Sintoismā par dzīvības un gaismas ienešanu pirmatnējā tumsā ir atbildīgs kamēliju dzimtas sakaki koks. Hinduismā svēts ir Bengālijas fikuss (kad tam brauc garām, parasti uztaurē). Par to, kurš tieši ir judeokristīgajā tradīcijā plaši zināmais Laba un ļauna atpazīšanas koks, domas dalās. Toties viduslaiku kabalas doktrīnā gaismas koks Etz ha-Chayim, pēc kura līdzības veidots Hanukas svečturis, laiž saknes neredzamajā, garīgajā pasaulē, bet zarus Zemes dzīvē. [10]

Ceratonijas, ko stāda Yad Vashem Taisnīgo alejā (Ceratonia siliqa), ir ļoti karstumizturīgas, ar grūti aizdedzināmām lapām. Tās prot izdzīvot sausā augsnē un labi ataug pēc ugunsgrēkiem. [11] No sievišķo ceratoniju augļiem – karoba pākstīm – iegūst pupiņas, ko tālāk var pārstrādāt miltos, medum līdzīgā sīrupā, kā arī kafijas un šokolādes aizvietotājā, kuru Spānijā sauc par ēzeļu šokolādi. [12] Arī šīm pupiņām ir sava loma simboliskās tradīcijās. Apmēram kopš 19. gadsimta beigām Izraēlā atzīmē Koku jauno gadu (Tu B’Shvat). Tā pirmsākumi balstās laicīgos un gluži praktiskos apsvērumos – gadu mija ebreju kalendārā bija izdevīgs brīdis apzaļumošanai. To tad arī darīja, sanāca kopā viss ciems un stādīja kokus. Taču pagājušā gadsimta 70. gados ļaudis sāka šīs koku stādīšanas talkas papildināt un vietām pat pilnīgi aizstāt ar savdabīgu rituālu, kura pamatā ir dažādu koku augļu ēšana. Saknes tam ir mistiskā traktātā ar nosaukumu Hemdat Yamim (1731–1732). Rituāla pamatlicēji precīzi nav zināmi, taču pastāv uzskats, ka tekstu sarakstījuši viltus mesijas Šabetaja Cvi sekotāji, tādēļ daudzas ebreju kopienas, it sevišķi Austrumeiropā, to ilgi uzskatījušas par nepieņemamu. [13] Tas balstās idejā par pasaules labošanu jeb Tikkun Olam. Šajā koncepcijā laba un ļauna attiecības ir modelētas pēc augļu parauga: pasaulē ir neskaitāmi gaismas avoti. Bet reizēm tiem apkārt ir tādas kā čaumalas, kas nelaiž gaismu ārā. Tas, protams, izklausās ezotēriski, līdz brīdim, kad atduramies pret ikdienišķās valodas robežām. Jo vispār jau āķīgs jautājums – kas īsti ir ļaunums? Kādēļ tas ir, kaut gan varētu nebūt? Kā lai racionālo izskaidro tā pilnīgi neracionālo klātbūtni pasaulē? Ļoti tuvu skaidrojumam droši vien pietuvojās Hanna Ārente. 1961. gadā, vērodama prāvu, kurā tiesāja Holokausta “loģistikas speciālistu” Ādolfu Eihmani, viņa nonāca pie secinājuma: šis cilvēks, kuru gluži pelnīti tiesā kā ļaundari, patiesībā ir šausmīgi banāla persona. Nekas daudz viņu dzīvē neinteresē, un arī sarunāties viņš prot tikai klišejiskās frāzēs. Kas diezgan tieši norāda uz nespēju sakarīgi domāt – proti, redzēt situāciju no citu cilvēku skatpunkta. [14]

Jebkurā gadījumā, lai “pie prāta gaismas kļūstot” glābtu pasaules no katastrofām, ir ilgi un neatlaidīgi jākniebj pušu ļaunuma un banalitātes čaumalas. “Pasaules” daudzskaitlī, jo Kabalas kosmoloģijā tās ir četras: A’siya, Yetzira, Briya un Atzilut. Katra no tām ieņem savu vietu dzīvības kokā, kur ir hierarhiski pakārtotas pēc augšminēto gaismas avotu stāvokļa. Asijā, mūsu grēcīgajā pasaulē, lielākā gaismas avotu daļa ir iesprostota čaumalās, dzīvojam kā kāpņu telpā ar izdegušu spuldzi. Otra pasaule, Jecira, jau ir labākā stāvoklī, tur vairums čaumalu ir pušu. Trešā pasaule, Brija, ir tikpat kā savesta kārtībā, bet ceturtajā, Acilutā, vairs nav nevienas pašas čaumalas un visu ieskauj gaisma. Koku jaunā gada ritā šīs pasaules labo, ēdot augļus, kas līdzinās to gaismas ķermeņiem. Rieksti un mandeles, piemēram, atbilst grēcīgajai Asijas pasaulei. Tādi, kam čaula mīkstāka – citrusi, ķirši –, piederas Jecirai. Aciluta ir gaiša un spodra, tur nekas vairs nav jāēd, bet starp mīkstajiem koku augļiem, kas drīz atsvabinās no tumas Briju, ir ābols un karoba pupiņa. [15]

Iespējams, Žaņa stādītā ceratonija pildīja līdzīgas funkcijas sarakstē ar Jēkabu Vāgenheimu – bez vārdiem runāja par to, kā uzlabot pasaules nepilnības. Pēc kara Jēkabs pārcēlās vispirms uz Jeruzalemi, pēc tam uz Toronto, un ar Lipku ģimeni vairs netikās. 1987. gadā viņš atrakstīja uz Rīgu vēl vienu vēstuli. Atbildes vietā pienāca telegramma no Johannas, ka Žanis nomiris. “Mana sieva saņēma telegramu un slēpa dienu no manis, sagatavojot man uz to, kā Žanis esot jau vecs cilvēks, slims un tā tālāk,” Jēkabs uz to atbildēja. “Viņa zināja cik dārgs man bija tas cilvēks. Tikai pusdienlaikā viņa man iedeva telegramu, iepriekš aizējot pie kādiem latviešiem kuriem šeit ir veikals, lai izlasītu.” [16] Žanis Lipke nomira 87 gadu vecumā, zāģēdams ābelēm zarus. Bija karsta diena, viņš saimniekoja pa dārzu, un Johanna jau brīdināja, ka nevajag tādā svelmē kāpt kokos, bet Žanis kāpa tik un tā. Viņa pieminekļa ansambli Otrajos meža kapos veidojis Jēkabs Vāgenheims. Var pieņemt, ka ceratonija Jeruzalemē joprojām stāv stingri un taisni, un ar savu stāvēšanu ieraksta pasaulē atgādinājumu, ka ļaunuma un banalitātes čaumualu pie lielas gribēšanas dažkārt var pārkost, bet tumšā kāpņu telpā nekad nav par vēlu ieskrūvēt spuldzi.

---

[1] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 124.–125. lpp.

[2] Turpat, 29. lpp.

[3] Turpat, 47. lpp.

[4]  Žaņa Lipkes memoriāls (turpmāk ŽLM), Jēkaba Vāgenhheima vēstule Lipkes ģimenei 1983. gada 20. maijā. ŽLM inv. Nr. 689.

[5] Steinfeldt, Irena (2013). Commemorating the Righteous Among the Nations at Yad Vashem. The History of a Unique Program. Diasporas. Jardins. Vol 21, pp. 82–90. Available at: https://doi.org/10.4000/diasporas.261 [accessed 13.10.2025.].

[6] Jennings, Michael, W. (Ed.) (1996). Walter Benjamin. Selected Writings. Cambridge: Belknap Press of Harvard University Press, pp. 62–74.

[7] Gagliano, Monica, Ryan, John, C., Vieira, Patricia (Eds.) (2017). The Language of Plants. Science, Philosophy, Literature. Minneapolis: University of Minnesota Press, pp. 215–233.  

[8] Gagliano, Monica, Ryan, John, C., Vieira, Patricia (Eds.) (2017). The Language of Plants. Science, Philosophy, Literature. Minneapolis: University of Minnesota Press, pp. 103–125.       

[9] Rītups, Arnis (2020, februāris). Tā vai citādi viss atduras pret sēnēm. [Intervija ar mikologu Mihailu Višņevski]. Rīgas Laiks, 36.–37. lpp.

[10]  Nadkarini, Nalini M. (2008). Between Earth and Sky: Our Intimate Connections to Trees. Oakland: University of California Press, pp. 218–219.

[11]  Thomas, Peter, A., Garcia-Martí, Xavier, Mukassabi, Tarek, A., Tous, Joan (2024). International Biological Flora: Ceratonia siliqua. Journal of Ecology. Vol. 112, Issue 8, p. 1893. Available at: https://doi.org/10.1111/1365-2745.14325 [accesed 13.10.2025.] 

[12]  Ibid., p. 1910

[13]  Pintel-Ginsberg, Idit (2006). Narrating the Past – “New Year of the Trees” Celebrations in Modern Israel. Israel Studies. Vol. 11, Issue 1, p. 178.

[14]  Arendt, Hannah (2022). Eichmann in Jerusalem. A Report on the Banality of Evil. London: Penguin Books, 2022, p. 51.

[15]  Ibid, pp. 187–188.

[16] ŽLM, Jēkaba Vāgenhheima vēstule Lipkes ģimenei 1987. gada 15. maijā. ŽLM inv. Nr. 712.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Šī eseja ir stilistisks vingrinājums, kuras mērķis ir parādīt manu nostāju par Holokaustu esejas žanrā, nedaudz mākslinieciski, nedaudz reflektīvi, ļoti privāti un subjektīvi, bet vienlaikus arī pieejami lasītājam.

“Par ko nevar runāt, par to jāklusē.”

Mans uzdevums ir skaidrs: izvēlēties vienu priekšmetu no muzeja pastāvīgās kolekcijas un uzrakstīt par to eseju. Esmu vairākkārt apmeklējis Žaņa Lipkes memoriālu — izstaigājis to no augšas līdz apakšai. Vairākas reizes esmu runājis ar muzeja direktori Lolitu Tompsoni un pētnieci Maiju Meieri-Ošu. Viņas ieteica man daudz literatūras avotu, kurus arī izlasīju. Jau pirms tam es aktīvi interesējos par HolokaustuLatvijā un gadiem ilgi lasīju gan vietējo, gan starptautisko literatūru veltītu šai tematikai. Esmu filmējis amerikāņu komandas ekspedīciju Liepājā, kur tika skenētas masu apbedījumu vietas, izstrādājis trīs filmu projektus, kas tieši vai netieši pievēršas Holokaustam Latvijā, veidojis performanci, balstītu Elmāra Rivoša memuāros, un darījis vēl daudz ko citu.

Taču visa šī pieredze dīvainā kārtā liek man apklust. Zināšanas un pieredze nevis atbrīvo runu, bet to paralizē. Tas ir paradokss, kuru es nespēju pilnībā aptvert. Jo tuvāk esmu tēmai, jo svešāka kļūst jebkura “pareizā” atbilde. Jo tuvāk esmu, jo mazāk drīkstu. Vai tā ir ētika, cieņa vai bailes? Ko mana klusēšana sargā? Pašu tēmu vai mani?

“Tur, kur nevar klusēt, jāklusē.”

Varbūt es jūtos nepietiekami kvalificēts aprakstīt kādu konkrētu objektu. Es neesmu vēsturnieks vai arheologs, kas varētu akadēmiski un metodiski izstāstīt objekta stāstu, ņemot vērā visu tā kontekstu. Ko gan es varu pateikt tādu, kas jau nav pateikts? Ne kartes ar vietām, kur slēpās izglābtie ebreji, ne palīdzētāju saraksti, ne izdzīvojušo liecības, ne arī izglābto vārdi muzeja otrajā stāvā nedod man ideju, ko par to rakstīt. Video ieraksts ar Johannu Lipki, kuraistabas vidū spēlējas dziļā akā, mani saista gandrīz tikai personisku iemeslu dēļ, jo arī savu meitu esmu nosaucis par Johannu. Skatoties uz Johannas Lipkes seju, viņas aso skatienu, es cenšos ieraudzīt līdzības ar savu viengadīgo meitu, bet es tās neatrodu. Un, iztēlojoties situāciju, kurā būtu jāriskē ar savu un savu tuvinieku dzīvībām, lai glābtu nepazīstamus cilvēkus, es pilnīgi godīgi varu atbildēt, ka to nespētu. Es pat baidos rakstīt eseju par cilvēku glābšanu no okupācijas varas un kolaborantu ieroču gūsta. Es varu apbrīnot šo varonību, bet nespēju sevi iedomāties šajā vietā.

Turklāt man tā ir tikai daļa no kopējās ainas. Manuprāt, glābšana nav aplūkojama bez slepkavībām un noziegumiem, tāpat kā slepkavības nav aplūkojamas bez glābšanas. Šī savstarpējā nešķiramība atklāj Holokausta tēmas dziļi ambivalento raksturu. Un muzeja otrajā stāvā es neatradu objektu, kas man palīdzētu izgaismot šo pilno ainu. Varbūt tieši tur, kur klusēt vairs nevar, es izvēlos klusumu, un tieši tad klusums kļūst par manu publisko izteikumu. Bet kam šis klusums ir adresēts? Vai tas ir cieņas žests? Vai tomēr izvairīšanās, kuru es maskēju kā cieņu? Man ir bail runāt. Varbūt tāpēc, ka man nav tiesību runāt. Es neesmu ebrejs, un latvietis esmu tikai par ceturtdaļu. Un kas ir ļaunākais, kas var notikt, ja es pateikšu kaut ko nepareizi? Vai ar mani vispār var kaut kas notikt?

“Kur nevar klusēt, ir jārunā.”

Varbūt man nevajag aprakstīt objektu, bet gan mēģināt aprakstīt domu vai ideju. Galu galā domas ir daudz tuvākas manai profesionālajai darbībai — režijai un scenāriju rakstīšanai. Es dodos lejā uz pagrabu, kur mani sagaida uzraksts “Shoah”, ivrita vārds, kas nozīmē “katastrofa” vai “pilnīga iznīcība”. Pie tālākās sienas ekrānā tiek rādīts fragments no dokumentālās filmas “Valentīnas Freimanes stāsts”. Valentīna stāsta par to, kā padomju laikā saņēma Paula Šīmaņa grāmatu, kuras priekšvārdā minēts, ka tekstu pierakstījusi jauna ebreju meitene. Šis stāsts ir spilgti aprakstīts arī viņas pašas grāmatā “Ardievu Atlantīda”, kur viņa raksta par to, kā kara beigās slēpās Paula Šīmaņa mājā un pierakstīja viņa memuārus.

Manuprāt, “Ardievu Atlantīda” ir piemērs tam, kā vārdi var tikt atrasti, apvienojot dažādās Latvijas etniskās pieredzes kopīgā Holokausta refleksijā. Kas šajā grāmatā ir tik īpašs? Autores vērtību sistēma? Empātiskais skatījums uz cilvēka dabu?Austrumeiropiešu un Rietumeiropiešu domāšanas veidu salīdzinājumi? Vai ebreju meitenes personīgā, šausminoši konkrētā pieredze? Vai viss kopā? Taču es neesmu Valentīna Freimane, un man joprojām nav skaidrs, kā runāt par Holokaustu Latvijā. Lai gan esmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrības, tāpat kā jebkuras Austrumeiropas sabiedrības ar līdzīgu vēsturi, spēja reflektēt un diskutēt par šiem notikumiem ir viens no tās turpmākās attīstības stūrakmeņiem, man joprojām nav pieejami pareizie vārdi.

Tomēr man ir vajadzīgi vārdi, lai sāktu runāt, un vārdus es varu atrast tikai runājot. Vai nepareizi vārdi ir labāki par pareizu klusumu? Ar ko vispār sākas runāšana? Un kas notiek pirms tās?

“Tur, kur nevar runāt, tas izpaužas.”

Varbūt objekts, kuru vēlos aprakstīt, atrodas kaut kur pa vidu. Starp otro un pirmo stāvu, starp griestiem un grīdu, starp redzamo un neredzamo. Starp Lipkes varoņdarba artefaktiem un Otrā pasaules kara laikā Latvijā iznīcināto ebreju sausajiem skaitļiem. Starp mēģinājumu izprast glābējus un mēģinājumu saprast slepkavu motivāciju. Kas tas varētu būt par objektu, kas spēj gan glābt, gan nogalināt? Varbūt lāpsta kā instruments, ar kuru var izrakt slēptuvi, bet arī izrakt kapu. Tomēr tas šķiet pārāk vienkārši. Varbūt pats objekta meklēšanas akts un tā neatrašana ir atrašanas veids. Varbūt tieši tas, kā šeit nav, ir objekts, kuru es meklēju. Bet kā atpazīt objektu, kura nav? Kā zināt, ka tas ir reāls, nevis tikai manas iztēles konstrukcija?

“Par ko nevar runāt, par to jārunā.”

Un tomēr es joprojām klusēju. Es ļoti gribētu pabeigt šo eseju ar skaidru domu par objektu un klusumu, bet varbūt tieši skaidrība ir mans galvenais ienaidnieks. Kā iemācīties redzēt un dzirdēt klusumu? Kā sadzirdēt nepateikto un ieraudzīt neatrasto? Es meklēju skaidru jēgu, bet viss, kas man ir pieejams, ir atvērta interpretācija. Galvenais objekts, ko esmu atradis Lipkes muzejā, ir klusums. Bet ko tas man nozīmē? Ko šis klusums man saka, un vai tas aicina mani kaut ko pateikt? Es nezinu. Varbūt arī nevajag visiem iemācīties redzēt un dzirdēt klusumu,  jo tad tas vairs nebūtu klusums, bet tikai vēl viens skaidrojums. Varbūt tam ir jāpaliek kā noslēpumam starp mani un sienām.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.

Mana drauga vectēvs bija ebrejs.

Par mana drauga tautību mēs nekad netikām runājuši (pēc noklusējuma – viņš bija latvietis) vai varbūt pat pareizāk būtu teikt, ka tā mani nekad nebija interesējusi, – pilnīga pietika, ka viņš ir draugs. Nesenā sarunā noskaidrojās, ka no tēva puses viņam ir vēl arī leišu, poļu un itāļu asinis, bet pa mātes līniju vecaistēvs – lūk, ebrejs. Vectēvu, iespējams, sauca Leo, bet tas ir gandrīz vai viss, kas par viņu zināms. Varētu arī pielikt punktu, tomēr šeit vēsture tikai sākas.

1944. gadā Marija Kellere [1] – un tieši viņa ir mana drauga vecmamma – slēpa ebrejus Rešņu māju bunkurā netālu no Dobeles, un Leo bija starp izglābtajiem [2]. Marija stāstījusi, kā “pēdējā dienā pirms atbrīvošanas” viņas pusaudzis dēls Arnolds sarunājies ar kādiem cilvēkiem Rešņu pagalmā, kad viņam pēkšņi krūtīs trāpījusi nejauša šķemba un viņš turpat uz vietas miris. [3] Šķiet, ka psiholoģiskais trieciens no mīļotā dēla bojāejas varēja rosināt drīzo Marijas sakaru ar ebreju “Leo”, un 1945. gada 14. augustā, 42 gadu vecumā, Marijai piedzima meita, kuru nosauca par Izabellu. Par meitas tēvu “Leo” ģimenē nebija pieņemts runāt; par viņu zināms no Marijas tagad jau mirušās māsasmeitas Līvijas. Kā meitas tēvu Marija norādīja savu vīru Augustu Kelleru, kurš gan bija arestēts un notiesāts (“bez sarakstes tiesībām”) Krievijā jau 1937. gadā un par kuru 50. gadu sākumā atnāca ziņa, ka viņš esot miris no plaušu karsoņa 1942. gadā.

Tālāk bija tā: pēc kara beigām viens no izglābtajiem ebrejiem, koku brāķeris Īzaks Drizins, atgriezās dzīvot savā namā Ģetrūdes ielā 50 [4] un panāca, ka Marija tur sāk strādāt par sētnieci, kopā ar ģimeni apmetoties sētniekam paredzētajā dzīvoklī 1. stāvā. Turpat Ģertrūdes ielas namā dzīvojuši arī citi ebreji, tostarp, Marijas vārdiem runājot, “vecā Brantene” (visdrīzāk, izglābtā Borisa Branta sieva), kā arī kāda “Goļda”, kura gan pret lepno saimniekmeitu Mariju, tobrīd sētnieci, izturējusies visai kundziski. Marijas māsasmeita arī atcerējusies, ka uz Ģertrūdes ielas dzīvokli vēl labu laiku nācis Leo, kurš piedāvājis Marijai dzīvot kopā ar viņu, taču viņa nav piekritusi. [5] 1982. gada 27. decembrī turpat Ģertrūdes ielā 50 atzīmēta Marijas 80. dzimšanas diena, un mans draugs atceras, ka tur saticis arī Žani Lipki.

1944. gada sākumā Lipke uzrunāja Mariju un piedāvāja saimnieces vietu Rešņos, vien pajautādams, vai viņas dēli prot turēt mēli aiz zobiem. Marija to mazdēlam stāstījusi vairākkārt – šo jautājumu viņai acīmredzot bijis svarīgi uzsvērt. Viņas pašas klusēšana Marijai, šķiet, likusies pati par sevi saprotama, lai gan viņa nevarēja nezināt, ka, piedaloties ebreju slēpšanā, riskē ar savu un savu dēlu dzīvību. Varbūt viņa piekrita, jo Rīgā bija grūti materiāli nodrošināt ģimeni [6] un ebreju slēpšana izrādījās, tā teikt, blakne darbam laukos? Savā ziņā Marija bija parasts cilvēks: viņa atšķīrās “vienīgi” ar to, ka bija glābēja. Tagad man šķiet, ka jautājums par glābēju motivāciju ir lieks – ne tikai tādēļ, ka atbildes uz to neko nemaina, bet arī tādēļ, ka morālai rīcībai nevar būt nekāda ārēja pamatojuma. Tādēļ aprobežošos ar Aleksandra Pjatigorska teikto: “.. nav nekāda labā ar lielo burtu, kas stātos pretī tikpat lielam ļaunumam. Bet ir tikai ļaunums, un vienīgais, kā tam var stāties pretī, ir nevis cīnīties ar to, bet pastāvēt tam garām. Proti, absolūtam ļaunumam var stāties pretī tikai normāla dzīve, tikai cilvēki, kas dzīvo normālu dzīvi.”[7]

Tikmēr mans draugs Marijas kļūšanu par glābēju un par viņa omammu sauc par providenciālu. “Ja viņa nebūtu piekritusi Lipkem, ja nebūtu notikusi nāve, ja nebūtu šī upura… Ja nebūtu nomiris viņas mīļotais dēls, viņa, iespējams, nebūtu sagājusies ar to vīrieti, nebūtu piedzimusi mana māte, un nebūtu piedzimis es. Es vienkārši nebūtu eksistējis.” Taču diez vai par providenciālu var nosaukt to, ka otrs mana drauga vectēvs, Jānis Narkēvičs, bija šucmaņos, un, lai gan nav zināms, vai viņš bija starp “šāvējiem”, viņš, nesagaidījis mana drauga tēva piedzimšanu, tajā pašā 1944. gadā izdarīja pašnāvību.

---

[1] Vestermanis, Marģers (2025). Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Rīga: Zinātne, 325.–326. lpp. 

Ducmanis, Mintaurs (1998, 19. febr.). Mēs esam humāna, cilvēciska, savu zemi mīloša tauta. Valdības Vēstnesis. Nr. 44/45. 1.lpp.

Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 199. lpp. (Te gan jāpiemetina, ka, lai gan krājumā publicētas vairākas fotogrāfijas, kurās it kā redzama Marija Kellere, neviena no šīm sievietēm nav viņa)

Keller Maria ; Son: Arnold (1995). Yad Vashem. Available at: collections.yadvashem.org/en/righteous/4043665 [accessed 10.10.2025.]

[2] Mani diletantiskie pūliņi starp izglābtajiem sazīmēt “Leo” nav vainagojušies panākumiem; starp visiem izglābtajiem vīrietis, no kura vārda varētu atvasināt Leo, bija vienīgi Leiba jeb Ļevs Gordons (1900–1981), kuram kā nāves vieta uzrādīta Vācija, kas, savukārt, runā pretī viedoklim, ka Leo emigrējis vai nu uz Izraēlu vai ASV. Otrs “Leo” vārda kandidāts varētu būt Ļevs Vagenheims (1924–1980), kuru gan kopā ar brāli slēpa Rīgā, taču viņu tēvs Mordehajs (Maksis) Vagenheims slēpās Rešņos (sk. Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 199. lpp.).

[3] No Marijas māsas Olgas mazmeitas Laimas Ozoliņas zināms, ka Arnolda Kellera miršanas datums ir 1944. gada 16. oktobris. Pirmo reizi Sarkanā armija Dobeli atbrīvoja jau jūlija pašās beigās, taču drīz vien vācieši pilsētu atkal atkaroja. Tomēr Jadvašema vietnē, kā arī Vestermaņa grāmatā norādīts, ka slēptie ebreji pametuši Rešņus jau augustā, dodamies uz vietām, kas jau bija atbrīvotas, tostarp, Daugavpili un Lietuvu. Rīgu atbrīvoja no nacistu karaspēka 13. oktobrī, bet kaujas pie Dobeles vēl turpinājās: 15. oktobrī sākās Sarkanās armijas uzbrukums Dobeles–Džūkstes virzienā; iespējams, ka nelaimīgais gadījums ar Arnoldu notika šī uzbrukuma laikā, bet nav zināms, kurš no slēptajiem tobrīd atradās Rešņos. Arnoldu Kelleru sākotnēji apglabāja turpat mājas pagalmā, bet vēlāk pārapbedīja Dobelē. Arī viņam līdzās mātei Marijai piešķirts Taisnīgā starp tautām nosaukums.

[4] 1993. gadā Īzakam Drizinam Ģertrūdes ielas īpašumu atgrieza. Marija Kellere mira 1998. gadā. 2000. gadu sākumā viņas dēls Heinrihs saņēma kompensāciju un dzīvokli Ģertrūdes ielā atstāja, pārvākdamies uz Vecumniekiem.

[5] Jāņem vērā, ka tobrīd Marija oficiāli vēl skaitījās precēta. Pēdējās ziņas par Leo, jau pavisam nesen, nāk no Marijas māsasmeitas Līvijas meitas Laimas, kas gan vien pastāstījusi, ka Leo uzdāvinājis Marijai gredzenu ar briljantiem, bet Marija to pazaudējusi toverī sakņu bāzē. Pats Leo esot emigrējis uz ASV, tur apprecējies un dzemdinājis vēl vienu meitu, bet viņa iepriekšējā ģimene – sieva un bērni – esot nošauti tepat Latvijā.

[6]  Marija līdz ar saviem vecākiem un diviem dēliem 1942. gadā atgriezās Rīgā no vāciešu okupētā Novgorodas apgabala, uz kurieni viņas vecvecāki bija izbraukuši 19. gadsimta 60. gados – pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma. Pēc neveiksmīgiem darba meklējumiem pie attāliem radiem Dundagas pusē, Marija atrada vietu baptistu draudžu savienības namā Lāčplēša ielā, kur apmetās kopā ar vecākiem un diviem dēliem.

[7]  Rītups, Arnis, Liepnieks, Jurģis, Tīrons, Uldis (2017, maijs). Vai nu filozofēt, vai tīties: vēstule Stīvenam Spīlbergam. [Intervija ar Aleksandru Pjatigorski]. Rīgas Laiks

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.