Žaņa Lipkes memoriāls

Kad 1933. gadā Johannas un Žaņa ģimenē piedzima mazais Zigfrīds, Rīgas skolotājai un dzejniecei Valdai Morai bija jau 31 gads, bet viņas brālim Henrijam Mooram – 27. Dzejniece pati skaidrojusi, ka pareizā vecvectēva rūjienieša uzvārda rakstība būtu ar diviem ‘oo’, proti, Moors, bet gadu gaitā patskaņi īsināti, un tā nu brāļa un māsas uzvārdi literatūras vēsturē saglabājušies atšķirīgi. 

Valda Mora, tolaik vēl Moora, un vēl precīzāk – Moor, jo uzvārds tika rakstīts arī bez galotnes, bija sākusi publicēties jau 20. gados un kļuvusi populāra ar dažiem dzejoļiem, kuri izgāja tautā kā dziesmas – “Karmena dzied”, kam tika pielāgota kāda krievu romances melodija, un skaisto, vairākkārt komponēto Ziemassvētku dzejoli “Šai svētā naktī”: “Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,/ Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,/ Un naktī šai uz katra galvas klusi/ Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.” Gan jau šajā dzejolī atspīdēja kaut kas no autores bērnības, jo viņas dzimtajās mājās Lēdurgā ap tēvu, draudzes skolotāju un ērģelnieku, esot valdījusi stingra ticība Dievam, tikpat stingra turēšanās pie konservatīvām ģimenes vērtībām un liels muzicēšanas prieks. Tēva krātā bibliotēka viņa trim bērniem, kuri baudīja arī labu izglītību Lēdurgas draudzes skolā un Rīgas ģimnāzijās, plaši pavēra durvis uz grāmatu pasauli.

Ziga mājās tādu bagātu grāmatplauktu nebija, tomēr arī viņa īpašumā nonāca – un līdz pat šai dienai saglabājās – viena otra 30. un 40. gados izdota bērnu grāmata, kas rosināja viņa interesi gan par lasīšanu, gan arī par zīmēšanu un koka figūriņu griešanu, kurā atklājās puikas pārsteidzoši labā radošā izdoma un pacietība. Viena no tām ir bilžu grāmata “Kārais lācēns Miks”, kuras tekstu – dzejoli par lācēnu Miku bija sarakstījusi Valda Mora, bet ilustrācijas uzzīmējis viņas brālis Henrijs. J. Alkšņa apgāds to izdeva 1943. gadā, kad Zigim bija 10 gadu. 

Kopā ar ģimeni izcietusi Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas Krievijā un atgriezusies Latvijā, Valda Mora nokārtoja vajadzīgos eksāmenus un kļuva par skolotāju. Tā nu viņa Rīgas 17. pamatskolā nostrādāja no 1920. līdz 1944. gadam, un nav brīnums, ka līdzās dzejas publikācijām un krājumam  “Svešam draugam” (1929), tapa arī daudzas ludziņas skolas bērniem – “Ziemassvētku sapnis” (1924), “Nakts Betlēmē” (1927), “Ko redzēja Daugaviņa…”, “Ziemassvētku priekšvakarā” (abas 1934), “Māmiņai” (1935), “Pelnrušķīte”, “Ziemassvētki lauku sētā” (abas 1937) u.c.  Skolotājas darbu Morai izdevās saglabāt arī padomju okupācijas gadā un  vācu okupācijas laikā. 

Karš bija klāt, taču bērni nekur nebija pazuduši. Viņi auga, iedami un brīžiem arī neiedami skolā, kā tas bija ar Zigi, kura skolas gaitas bija aizsākušās Āgenskalnā. Tur  vācieši ierīkoja hospitāli, bet uz citām skolām nokļūšana bija tāla un sarežģīta. Un turklāt drīz vien visa Lipkes ģimenes dzīve bija pakārtota svarīgākajam – ebreju glābšanai, kurā arī Zigim bija savi uzdevumi. Jā, karš bija klāt, bet grāmatu izdošana Latvijā neapstājās. No 1941. gada vasaras līdz 1944. gada rudenim tika izdotas apmēram 1500 grāmatas un nošu izdevumi, un tostarp bija atrodamas arī grāmatas bērniem, lai gan kara laiks nepiedāvāja augošajiem lasītājiem lielu jaunumu izvēli. 

“Kārais lācēns Miks” ir īsta šā laika liecība – vajadzība pēc grāmatiņas, kas iznākusi decembrī, tieši pirms Ziemassvētkiem, lai tās 4000 eksemplāri varētu nokļūt vecīša trūcīgajā dāvanu maisā, ir bijusi lielāka par vēlmi un iespēju sarūpēt izsmalcinātu izdevumu. Nav šaubu, tam bija jābūt lētam. Tomēr tas ir gaumīgs un no mūsdienu skatapunkta – valdzinošs. Melnbaltas ilustrācijas, tikai uz Poligrāfijas rūpnīcas papīru centrāles kartona iespiestajam vākam izmantotas divas krāsas – zaļā un sarkanā. Tiem, kas kādreiz pašķirstījuši, piemēram, “Mazās Jaunības Tekas”, kas arī atradās Ziga grāmatplauktā, vai brīvajā Latvijā 20. un 30. gados izdotās ābeces, šī grāmatiņa raisa asociācijas ar stilu, ko tolaik bērnu grāmatu mākslā uzturēja Alberts Kronenbergs, Ansis Cīrulis, Eduards Brencēns, un visspilgtāk – Niklāvs Strunke, kas ģeniāli ilustrēja Leona Paegles ābeci “Vālodzes šūpulis”. Protams, Henrijs Moors nav ierindojams šajā izcilību virknē, bet ir uz tās pusi tiecies, bijis tās audzināts un ietekmēts. 

Tomēr jāatzīst, ka par abiem ar māsu viņiem ir izdevies sarūpēt dažas traki kuriozas ainas. 

Grāmata ir neslēpti didaktiska – tā baida mazos saldummīļus ar zobu sāpēm un patiešām nežēlīgu, sadistisku zobārstu. Pirmkārt jau Miks melnā naktī slepus zogas pie koka dobuma, lai laupītu bitēm medu, un cilvēciskoto lāču ģimenei, kas acīmredzot tādu rīcību neakceptētu, tikmēr “…dusēt prieks/ Tīru sirdsapziņu,/ Tikai Mikus – kārumnieks/ Pazaudējis viņu.” Zigis gan bija Rīgas puika, bet gan jau arī viņam par lāču sirdsapziņu attiecībā uz bišu dravām varēja rasties jautājumi, uz kuriem Johanna un Žanis diez vai būtu snieguši tik moralizējošas atbildes. Tālāk notikumi attīstās vecajā labajā sodu pedagoģijas gultnē, kas nāca no iepriekšējā gadsimta un savu visspilgtāko izpausmi guva slavenajā Heinriha Hofmana grāmatā “Der Struwwelpeter”ar visiem šausminošajiem dzejoļiem par Konrādu, kura paradums sūkāt īkšķus beidzas ar  skrodera veiktu tūlītēju īkšķu amputāciju, Kasparu, kurš neēd zupu un dažu dienu laikā ir pagalam, un citiem nežēlīgi sodītiem bērniem. Veicot atdzejojumus, no šīs tradīcijas savulaik bija ietekmējies arī Rainis, kas lika zibenim uz vietas nospert vecu ļaužu nicinātājus, kuri apgalvoja, ka viņi nu gan nekad nebūšot veci un tizli. 20. gadsimta vidū pedagoģijā jau sen valdīja jaunas vēsmas, tomēr Valda Mora šoreiz bija izvēlējusies veco gultni. Un lūk, tikko rīts ir ausis, Miks jau mokās zobu sāpēs un tiek nogādāts pie zobārsta Dzeņa, personāža ar mazu galvu, vecmodīgiem “vizītsvārkiem” un ļaunu paskatu. “Mikum mute jāatver/ Līdz pat ausīm plaši/ Dakters Dzenis stangas tver, /Bāž tam mutē aši.” 

Varbūt ir smieklīgi par bērnu, kurš redzējis reālas kara un holokausta šausmu izpausmes, domāt, ka uz viņu bilžu grāmata varētu atstāt būtisku iespaidu, un tomēr es jūtos pārliecināta, ka pēc grāmatiņas izlasīšanas Zigim varēja nostiprināties patiesas bailes no zobārstiem. Varbūt tādēļ, ka viņš bija puika ar stipriem zobiem un ar zobārstiem nemaz vēl nebija iepazinies. 

Un te nu man ir jāpasaka liels paldies Valdai Morai, Henrijam Mooram un izdevējam Alksnim par to, cik auglīga un iedvesmojoša, mums, 21. gadsimta autoriem un izdevējiem bija sastapšanās ar šo muzeja krājumā nonākušo bērnu grāmatiņu no Ziga grāmatplaukta. Vispirmām kārtām tā man sniedza impulsu, lai grāmatā “Puika ar suni” radoši izmantotu zobārsta tēlu. Starp Žaņa Lipkes izglābtajiem bija arī zobārsti. Un, kad es ilgi meklēju risinājumu, lai Ziga attiecības ar bunkura iemītniekiem parādītu kā dzīvu cilvēku patiesu saskarsmi, lai izvestu grāmatas tēlus  – ebrejus no pelēkās un pasīvās “viņi” zonas, grāmatiņa man parādīja ceļu. Manā stāstā Ziga draugs ir tieši jaunais, inteliģentais un draudzīgais zobārsts Villijs Frišs, kurš kļūst par viņa skolotāju un izmanto radiopaparāta VEF Superlux skalas karti, lai stāstītu Zigim par Eiropas ģeogrāfiju. Grāmatas Zigis nezina, ka viņa draugs ir zobārsts. No zobārstiem viņš tiešām baidās – un grāmatai te ir bijusi liela nozīme. Un tikai vēlāk, sastopoties jau ar citu tēva glābto zobārstu, Borisu Cesvanu, viņš uzzinās patiesību arī par Villiju. Taču tik muļķīgas bailes Zigis, nav šaubu, ir jau pāraudzis – viņam tiešām ir nopietnākas lietas, par ko baidīties…

Otra svarīga Ziga grāmatiņu klātbūtnes izpausme vērojama Reiņa Pētersona, Rūtas Briedes un Arta Brieža veidotajā grāmatas dizainā – tās ir burtnīcas, kas stilistiski atsaucas uz šo vienkāršo, ekonomisko kara laika izdevumu materialitāti, tādējādi raidot lasītājam tiešu, vizuālu un taustāmu vēsti par grāmatā tēloto laiku. 

J. Alkšņa apgāds kara laika grāmatplauktiem piedāvāja Jūlija Sīļa, Augusta Broča, Elīnas Zālītes, Alfrēda Dziļuma, Rutku tēva un Pāvila Gruznas darbus. Šajā apgādā 1944. gadā vēl paspēja iznākt arī Valdas Mooras bērnu grāmatiņa “Tracis sētā”, ko ilustrēja Nikolajs Puzirevskis, un arī Henrija Moora sarakstītais romāns “Negaiss nāk”, par kuru autors ir izteicies, ka tas “diemžēl parādījās veikalos tais dienās, kad bēgļu straumes jau devās prom uz rietumiem, bēgdamas no kapa briesmām starp divām lielvarām.” Tad arī izdevējs, tāpat kā Valda un Henrijs, devās trimdā, un vēl daži viņa izdevumi 1947. un 1948. gadā parādījās Lejassaksijas pilsētiņā Altgargē. Bet Valdas Moras dzejolis, “Zilais lakatiņš”, kas bija radies ap to pašu laiku, kad “Kārais lācēns Miks”, bija pārtapis simboliskā, leģendārā frontes dziesmā un, kā stāsta aculiecinieki, “kara beigās latviešu karavīri pie Dancigas klausījušies, kā krievi ar “Dievs, svēti Latviju!” un ar “Zilo lakatiņu” aicinājuši atgriezties mājās.” Karš aiznesa pasaulē arī Ziga vecāko brāli Alfrēdu. 

Kādēļ sākumā tik precīzi norādīju dzejnieces, ilustratora un Lipkes jaunākā dēla dzimšanas gadus? Lai beigās pateiktu, ka mazajam Zigim, kura bērnība tik cieši savijās ar pieaugušo pasaules briesmām, pietika spēka vien nedaudz vairāk nekā 60 mūža gadiem, bet viņa grāmatiņas autoriem, kas bija dzimuši jau tik sen pirms Ziga, bija lemts garš gājums. Zigis, tāpat kā Henrijs Moors, mira 1994., bet Valda Mora pameta šo pasauli Ņujorkā, 2001. gadā.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.