Žaņa Lipkes memoriāls

Protams, Hercs Franks ir ebrejs. Tāpēc, protams, viņš nevarēja nenovērtēt Žaņa Lipkes pārgalvīgi svētīgos darbus, tāpēc viņš ar tādu skrupulozu interesi iztaujāja Johannu Lipki, kad beidzot viņu satika un varēja skaļi runāt par ebreju likteņiem. Tas, kas šajā stāstā ir ne tik ļoti „protams” un tāpēc man liekas skaudri sāpīgi, ir fakts, ka kinorežisors Hercs Franks par savas tautas traģisko likteni lielāko daļu mūža nedrīkstēja runāt pat ne tik klusi un uzmanīgi, kā latvieši to varēja mēģināt par savējiem. Vēsturnieks Kaspars Zellis priekšvārdā grāmatai Cilvēkglābējs Žanis Lipke ir to lakoniski iezīmējis – arī Hercs Franks dzīvoja un strādāja „…laikā, kad padomju vara neizrādīja nekādu interesi par holokaustu…”, un viņa darbību ierobežoja „…padomju varas visai noraidošā attieksme pret ebreju iznīcināšanas piemiņas saglabāšanu…”.[1] Tāpēc, pat veidojot filmas par acīmredzamiem holokausta notikumiem, Hercs Franks nedrīkstēja tos vārdā saukt – līdz brīdim, kad satika Johannu Lipki; tādu cēloņsakarību es patvaļīgi iedomājos uzbūvēt savā prātā. Un tikai pēc tam Franks staigāja pa Ebreju ielu visā garumā un pa citām ielām citos platuma grādos, satikdams izdzīvotājus un viņu sāpīgos stāstus, meklēdams liecības un atrazdams iegravējumus laika upes krastos.

Bet labāk par visu pēc kārtas. 

Hercs Franks (1926–2013) ir pasaulē pazīstamākais Latvijas dokumentālā kino klasiķis, trīs valstīs saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā – Latvijā, Krievijā un Izraēlā. Darbu kinematogrāfijā Franks sāka kā dokumentālo filmu scenārists un ideju autors, 60. gadu vidū debitēja arī kā dokumentālā kino režisors un kopš 70. gadu sākuma gandrīz katru gadu uzņēma pa filmai; lielākā daļa no tām ieņem paliekošu vietu Latvijas kino vēsturē. 

87 gadus garajā mūžā Hercs Franks ir režisējis vairāk nekā 80 filmu, mūža pēdējos 20 gadus viņš vadīja savu senču vēsturiskajā dzimtenē Izraēlā, un režisora pēdējā filmā Baiļu robeža (2014), kuru pabeidza līdzrežisore Marija Kravčenko, dokumentēta arī paša Franka aiziešana mūžībā. 

Pirms atgriežos pie pavediena „pēc kārtas”, gribu piebilst – Herca Franka mūža kontekstā simboliski nozīmīga man liekas tā pārcelšanās uz Izraēlu 1992. gadā. Jā, tas bija laiks, kad Rīgas kinostudija jau krakšķēja pa šuvēm un taisījās brukt, bija jau gandrīz skaidrs, ka jaunā Latvijas valsts drīz vairs nevarēs atļauties nekādas dārgas izklaides, arī ne kinomākslu… bet Hercs Franks nebija ekonomiskais bēglis, viņš vienkārši atgriezās savu senču vēsturiskajā dzimtenē, un šāda loģiska izvēle viņam bija iemācīta jau kā mazam zēnam dzimtajā Ludzā, tolaik Lucinas štetelē – ebreju kultūras centrā, kas bija izpelnījies metaforisku nosaukumu „Latvijas Jeruzaleme”. Mazais Hercels ģimenē runāja jidišā, pamatskolā sāka apgūt ivritu un saņēma „pilnu ebrejiskās audzināšanas komplektu”, kurā viens no galvenajiem postulātiem bija – „mēs visi šeit esam trimdā, un katram jācenšas atgriezties zemē, no kuras nāk mūsu senči”. Herca māte Roza, moderna un ārzemēs izglītota sieviete, ieteica dēlam mācīties arī reliģiskajā seminārā ješivā, bet visspilgtāko emocionālo nospiedumu mazā zēna sirdī atstājis kāds nakts brauciens ar laivu uz Zvirgzdenes ezera salu, kur bērni svinīgi zvērējuši, ka tad, kad izaugs lieli, noteikti „atgriezīsies” Izraēlā, kur paši vēl nemaz nebija bijuši. „Putnam ir divi spārni, un par to neviens nebrīnās,” kādreiz teicis Hercs Franks, raksturojot to, ko viņa dzīvē nozīmē Latvija un Izraēla.

Tātad – zinot šo fonu un tādu kā mūža ierāmējumu, vēl jo sāpīgāka un netaisnāka liekas tā situācija, kādā ebrejs Hercs Franks, autors-kinematogrāfists, atrodas savu radošo gaitu sākumā. Svarīgi piezīmēt, ka Franks ir arī pirmais dokumentālists Latvijā, kurš pamazām sapludināja līdz tam skaidri nošķirtās scenārista un režisora funkciju robežas, līdz beidzot filmu titros sāka sevi dēvēt vienkārši par autoru – tas arī precīzi atbilst pasaulē pieņemtajam autorkino konceptam, kurā visbūtiskākā nozīme ir viena talantīga cilvēka redzējumam, nevis studiju sistēmā ierastajai darbu dalīšanai producenta vadībā (padomju sistēmā nepazina jēdzienu „producents”, tomēr režisora un scenārista statuss tāpat bija skaidri nošķirts). 

Tātad Hercs Franks kā režisors un scenārists vienā personā jeb autors teorētiski nav atkarīgs no citu scenāristu vai studijas piedāvājumiem, viņš var pats sev izdomāt un uzrakstīt tēmas filmām, un tieši 60. gadu vidū ir redzams, ka Franks gribētu pētīt holokausta tematus, stāstus par nevainīgu cilvēku masveida iznīcināšanu un vainīgo tiesāšanu, – viņš ir scenārija autors vai līdzautors Latvijas Televīzijas dokumentālajām filmām Testaments (1964) un Dokumenti paliek ierindā (1965), režisors filmām Spriedums (1965) un Mazpilsētas hronika (1966)… Tomēr atcerēsimies, tas ir laiks, kad padomju vara ebreju tautu vienkārši ignorē, un dažā no šīm filmām vārds „ebreji” vispār neparādās – masu kapā guldītos nosauc par „padomju un partijas aktīvistiem” (jāpiebilst, ka tas arī konceptuāli maina upuru statusu un šķietamās vainas pakāpi, uzturot iespaidu, ka viņi tomēr iepriekš kaut ko „nogrēkojušies”, kļūstot par „aktīvistiem”, nevis vienkārši bez vainas gadījušies nepareizā laikā un vietā…). Īsāk sakot, katrs Herca Franka mēģinājums 60. gados runāt par nevainīgu cilvēku iznīcināšanu tiek pārvērsts kārtējā padomju propagandas ierocī, – nav brīnums, ka drīz viņš atmet ar roku šiem centieniem un tālāk līdz pat Atmodai vairs nemaz nemēģina pieskarties ebreju tematikai. 

Un tad viņš beidzot – 1989. gadā – satiek Johannu Lipki, un viss mainās. Turklāt mākslinieks Hercs Franks nemetas vienkārši reģistrēt noziegumus un liecības par tiem – simboliski, ka viena no viņa pirmajām „brīvā ebreju gara” filmām ir tikai 11 minūtes garā Lūgsna (1990), ivritā – Tefila, viena no galvenajām ebreju lūgšanām. Šajā filmā neviens skaļi nerunā, te ir tikai domās iegrimušu seju tuvplāni – un, gandrīz kā Herca Franka ģeniālākajā darbā Vecāks par 10 minūtēm (1978), filmas skatītājs vienkārši redz ļoti intensīvu dvēseles dzīvi nepārtrauktā laika nogrieznī. 

Tajā pašā 1990. gadā Hercs Franks sāk ar kinokameru staigāt pa Rīgas geto teritoriju, meklējot liecības un lieciniekus, veidojot dokumentālo filmu Ebreju iela (1992), kuru producēja Rīgas Videocentrs (iespējams, tam arī ir nozīme, ka filmas veidošanu uzņēmās nevis tolaik vēl darbīgā, tomēr oficiālās inerces bremzētā Rīgas kinostudija, bet gan jaunā un neatkarīgā studija, kuru vadīja Augusts Sukuts un Māris Gailis). Šīs filmas aizkadra tekstā Hercs Franks pats savā balsī beidzot var izteikt visu – gan to, kā ebreji, tostarp viņa senči Franki, ienāca Latvijā 17. gadsimtā, gan to, ko viņiem nodarīja 20. gadsimts „kristīgās pasaules acu priekšā”, vispirms ierīkojot Rīgas geto, kura austrumu robeža stiepjas „no katoļu baznīcas uz pareizticīgo”. Un tieši to, kas viņam visu padomju laiku sāpējis, Hercs Franks pārmet padomju laika „mazajai Nirnbergai” – paraugtiesai, kas 1946. gada janvārī tika sarīkota tālaika Baltijas kara apgabala virsnieku namā (patiesībā Latviešu biedrības namā – pirms un pēc padomju okupācijas). Šajā tiesas procesā plašajā apsūdzības tekstā arī netika atsevišķi minēts genocīds pret ebrejiem, visi noziegumi nodarīti abstraktajai „padomju tautai”…

Bet Hercs Franks staigā pa Ebreju ielu un redz, ka nekas tur nav abstrakts, viss ir īsts un joprojām dzīvs, un sāp katra vieta, kam pieskaries. Un nekā abstrakta nav arī Bībeles vēsturnieka Joela Veinberga ierosinājumā, kad viņš saka – būtu ļoti svarīgi uzrakstīt geto iemītnieku „mentālo vēsturi”. Ne tikai to, cik un kur aizdzīti, nomocīti un nogalināti, bet arī to, par ko viņi domāja un sapņoja, uz ko cerēja un ko mīlēja. Jauneklis Joels Maskavas forštatē satika Loti no Dortmundes un pat nenoskūpstīja – tikai atceras vēl pat pēc pusgadsimta…

[1] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 7. lpp.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.