Žaņa Lipkes memoriāls

INT. RĪTS. ŽAŅA LIPKES MEMORIĀLS 

Atslēga tiek ielikta slēdzenē. Divas reizes pagriezta. Durvis atverās. Tumsa. Gaismas slēdzis pa kreisi. Ieslēdzas vājš gaismas avots. Pārkāpjot slieksni, telpu pārtrauc spalgs un nebeidzams pīkstiens. Signalizācija. Četru ciparu kombinācija. Troksnis pārtrūkst. Klusums. 

BALSS (tālumā): Ko jūs domājat, tas ir joki? Tas nav joki, kad cilvēks ir badā, kad nav viņiem ko ēst. 

. . . 

Žaņa Lipkes memoriāla vidū izveidots simboliskais bunkurs, kuram apmeklētāji var piekļūt divos līmeņos. Tā vidū redzama 1990. gada intervija ar Johannu Lipki. Filmas “Ebreju iela” (1992) uzņemšanas laikā Hercs Franks fiksēja viņas stāstīto par ebreju glābšanu īsi pirms  nāves. 

Interesanti, taču šis muzejam tik nozīmīgais materiāls tā arī neiekļuva filmas gala versijā. Taču, neskatoties uz šo faktu, tas ir atradis vietu memoriāla centrā. Gluži kā sirds Johannas video uztur dzīvību muzejā – burtiski un pārnestā nozīmē. Tas tāpēc, ka šis videomateriāls ik pa brīdim liek par sevi manīt arī tad, kad neviens to neieslēdz. Muzeja kolektīva iekšienē mēs nereti sakām “Johanna vienkārši dzīvo savu dzīvi”. Un tā patiešām ir. Šis video kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ ieslēdzas pats no sevis pat visnepiemērotākajos brīžos. Turklāt, neskatoties uz to, ka elektrība katras darba dienas beigās tiek pilnībā izslēgta, video tiek apstādināts, dators aizvērts un, telpas atstātas nakts tumsā un klusumā, Johanna ik rītu, citu netraucēta, augšāmceļas no datora ekrāna un sagaida pirmo uz darbu nācēju. 

. . . 

INT. VAKARS. ŽAŅA LIPKES MEMORIĀLA EKSPOZĪCIJA

Telpā norit rosība. Priekšā neliela skatuve, mikrofons, skaņas aparatūra. Telpu piepilda cilvēki. Pārsvarā sēž vai retumis stāv kājās. Visiem jautrs noskaņojums. Telpu piepilda sarunas, pa laikam arī smiekli. Gaismas kūlī uz skatuves parādās Džemma Sudraba. 

DŽEMMA: Labvakar, draugi, klausītāji. Sievietes un viens vīrietis. Daudzsološi. 

Telpu pāršalc smieklu vilnis. 

Dž: Man ir liels prieks jūs visus redzēt šodien sieviešu stand-up izrādē, kurā par viesmīlību mums jāpasakās Žaņa Lipkes memoriāla… 

Džemma turpina runāt, taču te klusāk, te skaļāk auditorijā dzirdama murmulēšana. Kāds nepārtraukti runā. Šķiet, ka tūlīt varēs saprast vārdus, bet nekā. No pūļa tuvojas sievietes stāvs. 

LOLITA (čukstus): Man šķiet, ka mēs aizmirsām izslēgt Johannu. 

. . . 

Ticiet man, toreiz neviens neaizmirsa izslēgt Johannu. Johanna bija izslēgta, bet viņa dzīvo savu dzīvi. Tāpat kā ierasts viņa to dara naktīs. Interesanti, taču muzejā nav neviena kamera, kas fiksētu simboliskajā bunkurā notiekošo. Tas būtu pat nedaudz jocīgi, ja Johannu “bedrē” filmētu ne tikai Herca Franka kameras acs, bet arī Žaņa Lipkes memoriāla novērošanas kamera. Arī signalizācija nekad iepriekš nav reaģējusi uz kustību bunkurā. Bet kā gan var reaģēt uz elpu, čukstu, skaņu, kura klejo bez materiālas fiksācijas? Johanna bez mitas runā, bet dažkārt viņu nemaz neredz. Citkārt viņu redz, bet nedzird. Video pats sevi akumulē kā nu kuro reizi. Taču visām šīm reizēm ir viena problēma – video (ja tas vispār rādās) nekad nav uzstādīts pa visu bunkura ekrānu. Visbiežāk tas dīvainā, pamazinātā formā rēgojas bedrē un pilnasinīgi neatklāj Johannas stāstāmo. Līdz ar to, neatkarīgi no pašakumulācijas, kādam ir jāstājas interakcijā ar šo video un jāuzstāda tas paredzētajā formātā. 

Johanna memoriāla ekspozīcijas centrā pulsē ik brīdi, pat tad, kad neviens neskatās, neklausās un ir novērsies no viņas pašas vai stāstiem, kurus Johanna uzskata par svarīgiem izstāstīt režisoram Hercam Frankam. Katrs no mums, kas darba dienas sākumā pirmais atver durvis, darbojas kā kardiologs, kura uzdevums ir atgriezt “muzeja sirdi” pareizā vietā. Patiesībā atgriezt sirdi mums pašiem un muzeja apmeklētājiem pareizā vietā – tajā, par ko liecina Žaņa un Johannas (glābēju) stāsts. Tajā, kur viņu sirds bija plaša un iekļaujoša, kad vairumam tās nebija vispār. Johannas intervijas fragments un visas tehniskās kļūmes, kas ar to saistītas, Žaņa Lipkes memoriālā ir kļuvušas par ļoti tiešu un burtisku atgādinājumu tam, kas cilvēku šķir no zvēra. Memoriāls bez tās būtu tikai nepabeigts stāstu, likteņu un simbolu Frankenšteins, kura vidū trūktu paša galvenā – harts (האַרץ). 

. . . 

“Mēs tā domājām ar Žani – ja tie cilvēki izdzīvos, mēs arī izdzīvosim. Jūs sapratāt? Mēs tā domājām.”

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.