Žaņa Lipkes memoriāls

Šī eseja ir stilistisks vingrinājums, kuras mērķis ir parādīt manu nostāju par Holokaustu esejas žanrā, nedaudz mākslinieciski, nedaudz reflektīvi, ļoti privāti un subjektīvi, bet vienlaikus arī pieejami lasītājam.

“Par ko nevar runāt, par to jāklusē.”

Mans uzdevums ir skaidrs: izvēlēties vienu priekšmetu no muzeja pastāvīgās kolekcijas un uzrakstīt par to eseju. Esmu vairākkārt apmeklējis Žaņa Lipkes memoriālu — izstaigājis to no augšas līdz apakšai. Vairākas reizes esmu runājis ar muzeja direktori Lolitu Tompsoni un pētnieci Maiju Meieri-Ošu. Viņas ieteica man daudz literatūras avotu, kurus arī izlasīju. Jau pirms tam es aktīvi interesējos par HolokaustuLatvijā un gadiem ilgi lasīju gan vietējo, gan starptautisko literatūru veltītu šai tematikai. Esmu filmējis amerikāņu komandas ekspedīciju Liepājā, kur tika skenētas masu apbedījumu vietas, izstrādājis trīs filmu projektus, kas tieši vai netieši pievēršas Holokaustam Latvijā, veidojis performanci, balstītu Elmāra Rivoša memuāros, un darījis vēl daudz ko citu.

Taču visa šī pieredze dīvainā kārtā liek man apklust. Zināšanas un pieredze nevis atbrīvo runu, bet to paralizē. Tas ir paradokss, kuru es nespēju pilnībā aptvert. Jo tuvāk esmu tēmai, jo svešāka kļūst jebkura “pareizā” atbilde. Jo tuvāk esmu, jo mazāk drīkstu. Vai tā ir ētika, cieņa vai bailes? Ko mana klusēšana sargā? Pašu tēmu vai mani?

“Tur, kur nevar klusēt, jāklusē.”

Varbūt es jūtos nepietiekami kvalificēts aprakstīt kādu konkrētu objektu. Es neesmu vēsturnieks vai arheologs, kas varētu akadēmiski un metodiski izstāstīt objekta stāstu, ņemot vērā visu tā kontekstu. Ko gan es varu pateikt tādu, kas jau nav pateikts? Ne kartes ar vietām, kur slēpās izglābtie ebreji, ne palīdzētāju saraksti, ne izdzīvojušo liecības, ne arī izglābto vārdi muzeja otrajā stāvā nedod man ideju, ko par to rakstīt. Video ieraksts ar Johannu Lipki, kuraistabas vidū spēlējas dziļā akā, mani saista gandrīz tikai personisku iemeslu dēļ, jo arī savu meitu esmu nosaucis par Johannu. Skatoties uz Johannas Lipkes seju, viņas aso skatienu, es cenšos ieraudzīt līdzības ar savu viengadīgo meitu, bet es tās neatrodu. Un, iztēlojoties situāciju, kurā būtu jāriskē ar savu un savu tuvinieku dzīvībām, lai glābtu nepazīstamus cilvēkus, es pilnīgi godīgi varu atbildēt, ka to nespētu. Es pat baidos rakstīt eseju par cilvēku glābšanu no okupācijas varas un kolaborantu ieroču gūsta. Es varu apbrīnot šo varonību, bet nespēju sevi iedomāties šajā vietā.

Turklāt man tā ir tikai daļa no kopējās ainas. Manuprāt, glābšana nav aplūkojama bez slepkavībām un noziegumiem, tāpat kā slepkavības nav aplūkojamas bez glābšanas. Šī savstarpējā nešķiramība atklāj Holokausta tēmas dziļi ambivalento raksturu. Un muzeja otrajā stāvā es neatradu objektu, kas man palīdzētu izgaismot šo pilno ainu. Varbūt tieši tur, kur klusēt vairs nevar, es izvēlos klusumu, un tieši tad klusums kļūst par manu publisko izteikumu. Bet kam šis klusums ir adresēts? Vai tas ir cieņas žests? Vai tomēr izvairīšanās, kuru es maskēju kā cieņu? Man ir bail runāt. Varbūt tāpēc, ka man nav tiesību runāt. Es neesmu ebrejs, un latvietis esmu tikai par ceturtdaļu. Un kas ir ļaunākais, kas var notikt, ja es pateikšu kaut ko nepareizi? Vai ar mani vispār var kaut kas notikt?

“Kur nevar klusēt, ir jārunā.”

Varbūt man nevajag aprakstīt objektu, bet gan mēģināt aprakstīt domu vai ideju. Galu galā domas ir daudz tuvākas manai profesionālajai darbībai — režijai un scenāriju rakstīšanai. Es dodos lejā uz pagrabu, kur mani sagaida uzraksts “Shoah”, ivrita vārds, kas nozīmē “katastrofa” vai “pilnīga iznīcība”. Pie tālākās sienas ekrānā tiek rādīts fragments no dokumentālās filmas “Valentīnas Freimanes stāsts”. Valentīna stāsta par to, kā padomju laikā saņēma Paula Šīmaņa grāmatu, kuras priekšvārdā minēts, ka tekstu pierakstījusi jauna ebreju meitene. Šis stāsts ir spilgti aprakstīts arī viņas pašas grāmatā “Ardievu Atlantīda”, kur viņa raksta par to, kā kara beigās slēpās Paula Šīmaņa mājā un pierakstīja viņa memuārus.

Manuprāt, “Ardievu Atlantīda” ir piemērs tam, kā vārdi var tikt atrasti, apvienojot dažādās Latvijas etniskās pieredzes kopīgā Holokausta refleksijā. Kas šajā grāmatā ir tik īpašs? Autores vērtību sistēma? Empātiskais skatījums uz cilvēka dabu?Austrumeiropiešu un Rietumeiropiešu domāšanas veidu salīdzinājumi? Vai ebreju meitenes personīgā, šausminoši konkrētā pieredze? Vai viss kopā? Taču es neesmu Valentīna Freimane, un man joprojām nav skaidrs, kā runāt par Holokaustu Latvijā. Lai gan esmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrības, tāpat kā jebkuras Austrumeiropas sabiedrības ar līdzīgu vēsturi, spēja reflektēt un diskutēt par šiem notikumiem ir viens no tās turpmākās attīstības stūrakmeņiem, man joprojām nav pieejami pareizie vārdi.

Tomēr man ir vajadzīgi vārdi, lai sāktu runāt, un vārdus es varu atrast tikai runājot. Vai nepareizi vārdi ir labāki par pareizu klusumu? Ar ko vispār sākas runāšana? Un kas notiek pirms tās?

“Tur, kur nevar runāt, tas izpaužas.”

Varbūt objekts, kuru vēlos aprakstīt, atrodas kaut kur pa vidu. Starp otro un pirmo stāvu, starp griestiem un grīdu, starp redzamo un neredzamo. Starp Lipkes varoņdarba artefaktiem un Otrā pasaules kara laikā Latvijā iznīcināto ebreju sausajiem skaitļiem. Starp mēģinājumu izprast glābējus un mēģinājumu saprast slepkavu motivāciju. Kas tas varētu būt par objektu, kas spēj gan glābt, gan nogalināt? Varbūt lāpsta kā instruments, ar kuru var izrakt slēptuvi, bet arī izrakt kapu. Tomēr tas šķiet pārāk vienkārši. Varbūt pats objekta meklēšanas akts un tā neatrašana ir atrašanas veids. Varbūt tieši tas, kā šeit nav, ir objekts, kuru es meklēju. Bet kā atpazīt objektu, kura nav? Kā zināt, ka tas ir reāls, nevis tikai manas iztēles konstrukcija?

“Par ko nevar runāt, par to jārunā.”

Un tomēr es joprojām klusēju. Es ļoti gribētu pabeigt šo eseju ar skaidru domu par objektu un klusumu, bet varbūt tieši skaidrība ir mans galvenais ienaidnieks. Kā iemācīties redzēt un dzirdēt klusumu? Kā sadzirdēt nepateikto un ieraudzīt neatrasto? Es meklēju skaidru jēgu, bet viss, kas man ir pieejams, ir atvērta interpretācija. Galvenais objekts, ko esmu atradis Lipkes muzejā, ir klusums. Bet ko tas man nozīmē? Ko šis klusums man saka, un vai tas aicina mani kaut ko pateikt? Es nezinu. Varbūt arī nevajag visiem iemācīties redzēt un dzirdēt klusumu,  jo tad tas vairs nebūtu klusums, bet tikai vēl viens skaidrojums. Varbūt tam ir jāpaliek kā noslēpumam starp mani un sienām.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.