Žaņa Lipkes memoriāls

Latvijas simbolam nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas gados, iespējams, būtu jābūt pārtikas kartītēm, kuras saņēma visi iedzīvotāji sākot no 1941. gada augusta. Pārtikas trūkums un vērtība kara gados pieauga. Latvijas lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem nācās apgādāt ne tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī jaunos okupantus. Milzīgi saražotās pārtikas apjomi tika izvesti uz Vāciju vai arī bija nododami vācu armijas apgādāšanai. Jau pirmajās nacistu okupācijas nedēļās veikalos sāka trūkt vajadzīgo pirmās nepieciešamības un pārtikas preces. Tāpēc Ģenerālkomisārs Rīgā, saziņā ar vērmahta saimniecisko komandu (Wirtschaftkommando Riga) un Tirdzniecības ģenerāldirekciju 20. augustā ieviesa Latvijā kartīšu grāmatiņu sistēmu. 

Tika izdotas divu veida kartīšu grāmatiņas – smilškrāsas, kas bija paredzētas Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem un dzeltenas – ar uzrakstu “Žīdiem”. Kopumā šī sistēma izveidoja piecus pārtikas saņēmēju kategorijas – pilsētnieku un lauku iedzīvotājus, kas dalījās personās līdz 10. gadu vecumam (bērniem) un pārējiem, kas jau bija sasnieguši šo vecumu, bet piektā kategorija bija ebreji. Kartīšu grāmatiņas izsniedza pašvaldības, bet rīdziniekiem – Rīgas Tirdzniecības birojā. Grāmatiņas bija personalizētas, tajās bija jānorāda gan kartītes turētāja vārds, gan dzīvesvieta, gan pases dati, tās bija jāapzīmogo institūcijai, kas to bija izdevusi. Tirgotājiem, šaubu gadījumā, ja persona nespēja uzrādīt pasi, bija tiesības kartītes konfiscēt un ziņot par to atbildīgajām institūcijām. Sodi par neatļautu preču iegādi, svešu kartīšu izmantošanu vai viltošanu bija bargi – līdz pat ieslodzījumam, ko noteiktos gadījumos arī piemēroja. Šāda sadales sistēma, ar nelielām izmaiņām, palika spēkā līdz 1942. gada jūnijam. Vēlāk sadales sistēma tika pielāgota Vācijas paraugam, ieviešot papildus standarta patērētāju kategorijas, kurai katrai bija noteikts, cik pārtikas produktu tai pienācās četru nedēļas izdales periodā. Tomēr tas nenozīmēja, ka paredzētās devas bija dabūjama, varas iestādes ar atsevišķiem lēmumiem varēja devas samazināt vai aizstāt, piemēram gaļas vietā dodot sieru, vai sviesta vietā eļļu. Ebrejus tas faktiski neskāra, to pārtikas kartītes bija tieši divas reizes nevērtīgākas par tām devām, kas pienācās citiem. Lai arī redzamā kartītē mēs redzam ierakstus par maizi, gaļu un pat kafijas devu pienākšanos ebrejiem, tomēr realitāte bija daudz skaudrāka – tas tika piedāvāts ar šiem cēlajiem nosaukumiem, šodien nebūt tā nesauktos.

Ja Latvijas iedzīvotāji līdz kartīšu sistēmas ieviešanai uz straujo dažādu preču deficītu reaģēja izpērkot vēl pieejamās preces, vienlaicīgi mēģinot atbrīvoties gan no nevērtīgo krievu rubļu uzkrājumiem, tad ebrejiem tādas iespējas netika dotas. Jau nākošajā dienā pēc Rīgas ieņemšanas Rīgas komandants pulkvedis Vilhelms Ulleršpergers izdeva pavēli, kas noteica, ka ebrejiem ir aizliegts stāvēt rindās un viņi var iepirkties tikai tajos veikalos, kur rindu nav. Faktiski tādu veikalu bija ļoti maz un, ja pie tās nestāvēja rinda, tad visbiežāk arī tur neko nopirkt vairs nevarēja. 

1941. gada 19. jūlijā “Tēvija” rakstīja, ka “neraugoties uz vācu iestāžu aizliegumu žīdiem stāvēt rindā pie veikaliem, šī parādība vēl nav izzudusi. Un te vainīgi paši latvieši, kas ar savu mīkstčaulību un lētticību tikai veicina žīdu viltīgos paņēmienus. Viens no tiem tāds, ka pieaugušo žīdu vietā rindā stāv bērni. Ja kāds latvietis ceļ iebildumus, tūliņ rodas žēlsirdīgi ļautiņi, kas ņem žīdeļus savā aizbildniecībā. Bērni taču neesot vainīgi vecāku noziegumos. Reizēm žīdeļi mēģina noliegt savu tautību, uzdodot sevi par latviešiem. Mūsu lētticīgie tautieši arvien gatavi atbalstīt līdzīgus niķus.”

Propaganda latviešu valodā cilvēkus, kas atļāvās pārdot kaut ko ebrejiem, nepievēršot uzmanību to ‘neāriskajam’ izskatam, vai arī iepērkoties ebreju vietā, ļoti ātri apzīmēja par tautas interešu nodevējiem un ‘žīdu mīļotājiem/žēlotājiem’.  Daudzi iedzīvotāji, saprotot jaunās okupācijas varas rasistiski neadekvātos rīkojumu būtību, centās no tā distancēties, bet bieži arī rindā gadījās arī  ‘apzinīgie pilsoņi’, kas ar saucieniem “tas tak ir žīds”, centās gan samazināt rindas garumu, gan pievērst apkārtējo un policijas uzmanību šādam ‘pārkāpumam’. 

Augusta beigās ieviesto kartīšu sistēmu, daudzviet Latvijā ebreji nemaz nesagaidīja. Potenciālie ‘žīdu kartīšu’ saņēmēji provincē jau bija noslepkavoti. Rīgā līdz geto vārtu aizvēršanai 1941. gada oktobrī, jaunās sistēmas funkcionēšanu aprakstījis holokaustu pārdzīvojošais mākslinieks Boriss Lurje: “Tolaik iepirkšanās noteikumi ebrejiem bija sekojošie: plānas oficiālās kartīšu devas visiem, taču tikai puse no šīs devas ebrejiem, kuriem jāstāv rindā veikala ārpusē, gaidot, kamēr būs apkalpoti visi kristieši. Parasti nekas vairs nav palicis pāri. Ebreji ir pilnībā atkarīgi no veikalnieka, kurš nogaida, lai redzētu, vai uz slēgšanas laiku neparādīsies vēl kāds pircējs kristietis.  Pavadīt dienu stāvot rindā pie veikala nozīmē pakļaut sevi vēl vienām briesmām. Jebkurš var denuncēt ebreju policijai par to vai citu pārkāpumu – komunists, komjaunietis, strādnieku gvards vai kāda cita saistīšanās ar sovjetiem – un tad viņš tiks arestēts un pazudīs bez vēsts.”

Pārtikas kartīšu un pārtikas sadali geto tika nodota Ebreju komitejas pārziņā – kurai nācās organizēt dzīvi otrpus dzeloņstiepļu žoga Latgales priekšpilsētā.  Pārtikas devas bija niecīgas, ar tām bija jādzīvo pusbadā. Bagātākās ebreju ģimenes pirms pārcelšanās, ja atrada uzticamus cilvēkus, atstāja tiem dažādas mantas, lai tās pārdot būtu iespējams melnajā tirgū iegādāties gaļu, sviestu un citu pārtiku, kas geto nebija pieejama. Tas vai paciņa ar pārtiku pārlidos pāri dzeloņstiepļu žogam, vai geto apsardze neaizturēs metēju vai nenošaus pēc paciņas atnākušo, bija tā laika riski. Piedevām šādas iespējas bija tikai tiem, kam šādas vērtslietas bija. Vairumam ebreju to nebija, piedevām tās turēt pie sevis geto bija stingri noliegts, jo rīkojumi paredzēja, ka visas ebreju vērtslietas tiek konfiscētas.

Pārtiku geto teritorijā varēja ienest arī uz pilsētu strādāt ejošās ebreju darba kolonnas. Bet tikai tad, ja bija iespēja ārpusē šo pārtiku iemainīt vai atradās žēlsirdigie, kas kaut ko ēdamu atdeva nelaimīgajiem. Piedevām liels risks, bija šo pārtiku ienest geto teritorijā, lai to pie pārmeklēšanas neatrastu sargi. Rīgas geto ieslodzītais Boriss Kacels vēlāk savās atmiņās rakstīs: “Dažās darba vietās ebreji varēja iegūt nelielus pārtikas daudzumus un ienest tos geto, bet pie ieejas vārtiem visi tika pārmeklēti. Daudzos gadījumos neatļautie kartupeļi vai tamlīdzīgi tika atrasti un aizvesti, pēc tam vainīgie tika smagi piekauti. Lai pārmeklēšanu padarītu rūpīgāku, vācieši esošo vārtu priekšā uzcēla vēl vienus, lai ebreju strādniekiem būtu jāiet caur diviem vārtiem. Tādējādi latviešu sargi un viņu vācu priekšnieki varēja divreiz pārmeklēt un fiziski pazemot nogurušos, atgriezušos strādniekus, pirms viņi vispār sasniedza geto.”

Pēc Rumbulas akcijām 1941. gada nogalē, dzīvi atstātos darba spējīgos ebrejus sadzina t.s. Mazajā geto, kur dzīves apstākļi bija vēl šaurāki. Pārtikas devas vēl mazākas – tās saruka līdz ar pārtikas devām pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, bet ebrejus izmantoja kā vergu darbaspēku visdažādākajās vietās. “Labas darba vietas bija iekštelpās, it īpaši, kur varēja atrast pārtiku vai kur kaut ko varēja nozagt un apmainīt pret pārtiku,” vēlāk savās atmiņās rakstīs Makss Mihelsons. 

1942. gada 11. aprīlī Rīgas ģenerālkomisārs izdeva rīkojumu par jaunajām pārtikas devām Latvijas ģenerālapgabalā. Tajā bija 10 patērētāju kategorijas – trīs no tām ebreji. Ebrejus iedalīja tajos, kas ir bez darba, kas strādā un tie, kas strādā smagu un kara vajadzībām paredzētu darbu.  Pārtikas deva ebrejiem bez darba bija līdzīga līdz 3 gadus veca bērna devai, strādājošā ebreja pārtikas deva bija mazāka nekā 3–6 gadus vecam bērnam, bet smagos darbos nodarbināto devas atbilda pieaugušā normālpatērētāja pārtikas normai, bet bija līdz pat divām reizēm mazāka, kā smagos darbos nodarbinātā neebreja devai. „Smagā darba piemaksa” darba komandām bija 100 grami maizes dienā. 1942. gadā ziemā un līdz pat maijam geto iemītnieku pamatēdiens bija sasaluši kartupeļi un dārzeņu. Kā pārtikas norma tika pieskaitīti arī dārzeņu laksti. Piedevām ebrejiem nepienācās vesela  virkne citu normēto produktu, ko saņēma civiliedzīvotāji, nerunājot nemaz par apģērbu, ziepēm u.c. precēm, ko ar savām kartiņām vai melnajā tirgū varēja iegūt tie, kas neatradās aiz dzeloņstiepļu žoga. 

Protams, varētu jautāt, kas bija ebrejs bez darba, ja zināms, ka geto tika atstāti tikai darba spējīgie vīrieši, bet pienākušie ebreju transporti no Vācijas tika pakļauti selekcijai, iznīcinot darba nespējīgos un jaunākus par 16.gadiem. Iespējams, ka tie varēja būt īslaicīgi darba nespējnieki – slimnieki, vai cilvēki, kas gaidīja kārtējo akciju, lai tiktu aizvesti uz Biķerniekiem vai citu vietu, kur tiktu iznīcināti, lai nekalpotu par nastu nacistu okupācijas režīmam. Bet,  iespējams, tāda kategorija “geto atrodošies un nestrādājušie ebreji” pastāvēja tikai vācu civilpārvaldes un latviešu pašpārvaldes ierēdņu galvās, jo geto komandants par  ieslodzīto stāvokli nekādas ziņas nesniedza, pat pēc pieprasījuma.

1942. gada decembrī Liepājas, Jelgavas, Daugavpils un Rēzeknes pilsētu vecākos Pārtikas nodrošinājuma departaments brīdināja, “ka saskaņā ar ģenerālkomsāra rīkojumu žīdiem sākot ar 8.izdalīšans periodu pārtikas kartītes neizsniegs, jo tiem ievadama kopējā t.i. nometņu apgāde.”  Tas nozīmēja, ka nometnes vai geto pārvalde katram izdales periodam norādīja tajā atrodošos ebreju skaitu, par ko saņēma pārtikas iegādes atļaujas. 

Redzamās pārtikas kartītes paraugs ilustrē ieplānotās pārtikas devas 1943. gada februārī – martā ebrejiem, to apzīmē arī uz kartītēm redzamais kods ‘Ž 10’ – Žīdiem, 10. izdales periods – un tā bija paredzēta vienkāršos darbos strādājošā ebreja normām un tikai Rīgas geto, jo citur jau bija ieviests nometņu apgādes  princips.   

Jau šīs pašas kartītes darbības periodā Rīgā Mežaparkā tika uzsākta jaunas koncentrācijas nometnes būvniecība. 1943. gada jūnijā SS reihsfīrers Heinrihs Himlers pavēlēja, lai Ostlandē visi geto tiktu likvidēti un ebreji atrastos tikai nometnēs. Rīgas geto ebreji pārtapa par Mežaparka koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem, ja vien netika atzīti par darbam nederīgiem un nenošauti.  Dzīve un darbs nometnē bija daudz grūtāki nekā geto, neņemot vērā dažus izņēmumus.  Viens no tādiem ir “Lenta”, kur ebreji bija nodarbināti dažādu pieprasītu preču ražošanā. Mēs zinām vairākus izdzīvojošos no “Lentas”, kas vēlāk uzrakstījuši savas atmiņas, bet vai tās lasot mēs aizdomājamies par tiem, kas atradās citur, mirstot gan no bada un spēku izsīkuma vai nometnes apsardzes patvaļas un kuru stāsti palikuši neizstāstīti?  

Redzamās pārtikas kartiņas paraugs, liek domāt ne tikai par ebreju ciešanām, bet arī to cilvēku pašupurēšanos, kas maizes gabalu vai kartupeli atļāvās iedot ebrejam vai krievu karagūsteknim. Tas nav tikai altruisms, tas nozīmēja, ka arī šis cilvēks vai viņa tuvinieki nesaņēma vajadzīgo pārtikas daudzumu. Nerunājot nemaz par tiem, kas ebrejus slēpa. Tā bija ne tikai riskēšana ar savu ģimenes locekļu drošību, bet uzlika uz glābēja pleciem arī rūpes par to, lai izglābtos pabarotu. Tie jau ir citi stāsti, bet tie ir savstarpēji saistīti.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.