Žaņa Lipkes memoriāls

Gadiem ilgi esmu lauzījis galvu par to, kas varētu būt bijis vispārējs, uz visiem glābējiem attiecināms viņu cēlsirdīgās stājas izskaidrojums. Pats brīnos par to, ka tikai tagad esmu apjautis, ka tā bija viņu attieksme pret glābjamajiem ebrejiem kā pret savējiem. Ebreji viņiem bija kļuvuši par līdzpilsoņiem, līdzcilvēkiem, paziņām, ar kuriem ikdienā sagājās, draudzējās un dabiski uztvēra tos par savējiem. No šo cilvēku vidus nacistu okupācijas laikā tad arī nāca “žīdu žēlotāji”, atbalstītāji un glābēji. [1]

(Marģers Vestermanis) 

Savā simtajā dzimšanas dienā vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs un Holokaustā izdzīvojušais Marģers Vestermanis ne tikai saņēma dāvanas, bet arī apdāvināja sanākušos, pasniedzot ilgi gaidīto un lēni tapušo grāmatu “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Gadu desmitiem pētot ebreju glābēju motivāciju, M. Vestermanim nākas secināt, ka varonīgā attieksme slēpjas spējā nelaimē nokļuvušajos, vajātajos ebrejos ieraudzīt savējo. Neļauties seniem aizspriedumiem vai aktuālajai propagandai, bet turpināt ebrejā redzēt līdzcilvēku, ne zemcilvēku. Šādus nelokāmus cilvēkus, kuri nepadevās naida vējiem un glāba savus ebreju kaimiņus, draugus vai svešiniekus, Izraēla apgalvo un sauc par “Taisnajiem starp tautām”. Tādi bija arī Žanis un Johanna Lipkes. 

Dāvida Zilbermana pierakstītajās Žaņa Lipkes atmiņās ebreji nav anonīmi, bezsejaini tēli. Lipke ierasti piesauc cilvēka uzvārdu, profesiju vai radnieciskās saites ar citu izglābto. Piemēram, atmiņās Lipke geto ieslodzītos sauc par draugiem un paziņām, apraksta, kā caur starpniekiem tiem nodevis pārtikas paciņas. [2] Uz Dobeli tiek vesti “rīdzinieki Liphins un Ulmans”, no nāves neizdodevās izglābt “divus atlētiskus jauniešus – Sašu Perlu un Psavku”, [3] bet mīlasstāstu ar traģiskām beigām piedzīvo “ārsts Šmuljans un Berlīnes ebrejiete Šterna”. Līdzīga attieksme nolasāma arī Johannas Lipkes atbildēs intervijā Hercam Frankam. Sieviete stāsta, ka pirmais Žaņa izglābtais bija viņu pirmskara paziņa Haims Smoļanskis, kurš geto bija ieslodzīts kopā ar sievu, dēlu un sievasmāti. “Tie arī ir cilvēki, mēs tā domājām. Tie arī ir cilvēki, ka viņi mirst. Mirst veselām kaudzēm [..],” viņa emocionāli skaidro kinorežisoram, kas pats Holokaustā bija zaudējis vairākus ģimenes locekļus. Viņas motivācija palīdzēt ebrejiem ir skaidrāk saredzama, jo izteikta vārdos: “Mēs nevarējām noskatīties, kad bērni kliedz: “Maizi! Maizi!”” [4] Dziļa, izjusta līdzjūtība pret līdzcilvēku ciešanām. 

Gan Johanna, gan Žanis liecina, ka jau no bērnības ģimenē tika mācīti nevērtēt cilvēkus pēc tautības. “Es nešķiroju tautības,” Frankam skaidro Johanna. [5] “Tā man dzīvē sanācis, ka cilvēkus nedalu pēc viņu tautības un reliģijas. Starp maniem draugiem un paziņām bija gan latvieši, gan krievi, gan ebreji un poļi,” D. Zilbermanam skaidro Žanis. [6] Un piebilst, ka pirms kara vīrietis pazinis vien divus no nacistu okupācijas gados izglābtajiem ebrejiem – Abramu Liphins un viņa brālēnu Haimu Smoļanski. [7]

Šis princips – nepadarīt nacistu vajātos ebrejus par anomīmu cilvēku masu – tiek ievērots arī Žaņa Lipkes memoriāla komandas veidotajās izglītības programmās un vadītajās ekskursijās. Lipkes ģimene kopā ar atbalstītājiem no nāves izglābj vairāk kā 50 cilvēku, vairums no kuriem ir ebreji. Piemēram, nodarbībā “Ko atbildēja Žanis?” izgaismots Žaņa Lipkes izglābtā zobārsta Viļa Friša liktenis, Korija Maklauda (Cory McLeod) veidotās VR daudzsēriju dokumentālās filmas “Žanis” pirmā daļa “Hannas stāsts” veltīta no Vācijas deportētajai Šternu ģimenei. Tajā pieminēts arī Rīgas ebrejs, ārsts Zeligs Šmuljans, kurš lūdza Žanim glābt ne tikai viņu, bet arī abas bezpalīdzīgā situācijā nonākušās Vācijas ebrejietes – māti un meitu Sofiju un Hannu Šternas. Savukārt ISTABAS teātra veidotajā izrādē “Puika ar suni” pieminētais Arkes onkulis ir Žaņa pirmskara paziņa Haims Smoļanskis. Viņa pirmskara ģimenes traģiskais liktenis pieminēts arī VR pieredzē “Lipkes bunkurs”. Netrivializējot Holokausta stāstus, Žaņa Lipkes memoriāls cenšas arī uzsvērt, ka šis ir cilvēkglābšanas stāsts – īsti, neidealizēti cilvēki glāba īstus, neidealizētus cilvēkus. Tik vienkārši un tik sarežģīti. 

Nepazaudēt ebreju balsi, runājot par Žani Lipki un viņam līdzīgiem cilvēkiem nav nemaz tik pašsaprotami. Žaņa Lipkes memoriāls 2025. gadā iesaistījās Eiropas Savienības programmas “Horizon Europe” finansētā projektā TOWCHED – Transforming Our World: Collections at the Heart of Life-long Learning and Education (“Pārveidot mūsu pasauli. Kultūras mantojuma kolekcijas mūžizglītības un izglītības centrā”). Projekta ietvaros Žaņa Lipkes memoriāla komanda kopā ar izglītotāju un mākslinieci no Vācijas Sāru Vencingeru (Sarah Wenzinger) izstrādāja cilvēktiesībās un ilgtspējīgas attīstības mērķos balstītu nodarbību vecāko klašu skolēniem. Nodarbības līdzveidotāji ir arī Rīgas Valsts ģimnāzijas skolēni. Pirmās nodarbības laikā jauniešiem bija muzeja ekspozīcijas stāstā jāpamana un jāreflektē par brīdi, kur ļaudis pieņēma lēmumu rīkoties neierasti, kā rezultātā bija iespējama vairāk kā piecdesmit ebreju izglābšanās. Skolēni sadalījās divpadsmit komandās un devās izpētīt muzeja ekspozīciju. Rezultātā Sāra Vencingera apkopoja garu sarakstu ar Lipkes ģimenes locekļu un viņu palīgu pieņemtiem lēmumiem, taču nevienā neatspoguļojās pašu glābto ebreju izdarītās izvēles. Šis nav unikāls, tikai jauniešiem piemītošs netikums – aizmirst, ka arī izglābtajam cilvēkam ir teikšana pār savu likteni, ka arī šis cilvēks izdara izvēli. Pat bezcerīgā situācijā, nebrīvē un ar ierobežotiem resursiem cilvēks spēj pieņemt lēmumu. Tā ir viņa iekšējā brīvība. Tas var būt pavisam neliels, neērts, ētiski neviennozīmīgs lēmums un robežoties ar t.s. bezizvēles izvēli (choiceless choice), bet tas ir lēmums. 

Šo jēdzienu – bezizvēles izvēle – 1982. gadā pieteica amerikāņu akadēmiķis un Holokausta pētnieks Lorencs Langers (Lawrence Langer; 1929–2024) savā grāmatā “Izdzīvošanas versijas: Holokausts un cilvēka gars” (Versions of Survival: The Holocaust and the Human Spirit).  L. Langers skaidro, ka bezizejā esošus civēkus un viņu izvēles nedrīkst vērtēt tā, kā sabiedrība vērtētu brīvu cilvēku rīcību. Autors Aušvicas koncentrācijas nometni sauc par vietu, kur nomirusi izvēle, [8] tāpēc būtu jāpatur prātā, ka bezizejas situācijā nonākuša cilvēka izvēles ir citādas, kā tiem, kuri nonāk dažādu dilemmu priekšā, esot brīvi. Šīs bezizvēles izvēles dod ilūziju, ka ir iespējama kaut neliela kontrole pār situāciju. Ne visas izvēles veda uz izdzīvošanu. Atmiņu krājumā par Žani Lipki atrodami piemēri, kur cilvēki pieņēma lēmumu neizmantot radušos iespēju bēgt, jo tas bija riskanti un pieķeršanas gadījumā draudēja nāve. Lipkes stāstā ir piefiksētas arī neveiksmīgas bēgšanas epizodes un atklātas slēptuves. Lēmums bēgt ne vienmēr nozīmēja palikt dzīvam. Savukārt izdzīvošanas gadījumā cilvēku visu mūžu vajāja vainas apziņa vai nožēla par izdarītajām izvēlēm. [9]

Katrs Žaņa Lipkes izglābtais izdarīja izvēli bēgt. Tā nebija ne viegla, ne morāli viennozīmīga izvēle. Koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem draudēja, ka par katru izbēgušo ar nāvi sodīs citus ieslodzītos. Par šādu kārtību liecina Vagenheima ģimenes pieredze. Pēc tam, kad no gumijas fabrikas “Meteors” Pārdaugavā bija izbēdzis Markuss Vagenheims, nāve draudēja viņa dēliem – “Kaizervaldes” nometnes autotransporta filiālē “HKP” ieslodzītajiem Leibam (arī Ļevs) un Jēkabam. Vagenheimi pēc kara uzturēja siltas attiecības ar Žani. Jēkabs vienā no daudzajām vēstulēm Žanim raksta: “Fabrikā strādājošo nometinājuma vecākā bija vāciete no Vīnes. Viņa labi pazina mūsu ģimeni un tūlīt paziņoja komandantam, ka bēglim Vagenheimam filiālē “HKP” atrodas divi dēli. Mūs ar Ļevu tūlīt arestēja. Komandants pieprasīja “HKP” priekšniekam, lai par tēva aizbēgšanu mūs abus tūlīt arī nošautu. Taču tolaik jaunu ebreju darbaspēku nometnē vairs nepieveda, tādēļ priekšnieks… apsolīja izrēķināties ar mums “piecas minūtes pirms evakuācijas”. Mūs atbrīvoja no aresta, kas visiem, arī mums pašiem likās neticami.” [10] Visi trīs izdzīvoja, un nav ziņu, ka par viņu izbēgšanu kāds cits tiktu sodīts ar nāvi.

Dzīve nav pasaka, tāpēc izglābšanās stāsti nebūtu jānoslēdz ar pasakām raksturīgo frāzi: “Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi!” Pēc kara sākās tas, ko vācu izcelsmes amerikāņu psihiatrs Viljams Nīderlands (William Niederland; 1904–1993) dēvēja par “izdzīvojušo sindromu”, [11] kas ietver sevī arī neracionālu vainas izjūtu par izdzīvošanu. Katrs no Lipkes ģimenes izglābtajie bija zaudējis gandrīz visus radiniekus. Sākotnējo eiforiju, ka karš ir beidzies, nomainīja rūgta tukšuma sajūta. M. Vestermanis šo sajūtu aprakstījis “Rīgas Laiks” 2017. gadā publicētajā sarunā ar Lolitu Tomsoni un Uldi Tīronu: “Iedomājieties to šoku… Nebija ne ģimenes, ne klasesbiedru un nometnes draugu, neviena.” [12] Arī Lipkes ģimenei pēckara gadi un padomju okupācijas laiks nebija viegli. Lipke skaidro: “Jāpiebilst, ka padomju vara uz manu darbību ebreju glābšanā skatījās ar neslēptu neuzticību un aizdomām. Vairākas reizes tiku izsaukts nopratināšanai valsts drošības iestādēs. [..] Izmeklētājiem bija aizdomas, ka ebreji par savu glābšanu man bija maksājuši ar zeltu un dārglietām. Faktiski viņiem bija viens jautājums: “Kur es tagad tos slēpjot?” Viņi pratināja arī mūsu izglābtos ebrejus un nekādi nevarēja saprast, ka mēs tiešām nerīkojām tirgu, kurā es būtu kādam pārdevis iespēju bēgt un izdzīvot.” [13]

Veidojot izglītības programmas par Žaņa Lipkes cilvēkglābšanas misiju, nedrīkst stāstīt tikai par periodu no 1941. līdz 1945. gadam. Žaņa Lipkes memoriāla krājums sniedz arī iespēju izzināt gan Lipkes ģimenes, gan viņu palīgu un izglābto laužu likteņus pirms un pēc baisajiem kara gadiem. Tikai redzot kopainu, iespējams patiesi izprast notikušo traģēdiju, kas skāra Latvijas tautu okupāciju apstākļos un vēl skaidrāk novērtēt Žaņa Lipkes lielo varoņdarbu. 

---

[1] Vestermanis, Marģers (2025). Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Rīga: Latvijas ebreju kopiena, 208. lpp. 

[2] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 26. lpp.

[3] Turpat, 29. lpp.

[4] Turpat, 147. lpp.

[5] Turpat, 151. lpp.

[6] Turpat, 19. lpp.

[7] Turpat.

[8] Langer, Lawrence (1982). Versions of Survival: The Holocaust and the Human Spirit. Albany: State University of New York Press, p. 67

[9] Ibid., p 146.

[10] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 96. lpp.

[11] Niederland, William (1968). Clinical Observation on the “Survivor Syndrome”. Psychoanal, 49 (1): pp. 313–315.

[12] Tīrons, Uldis, Tomsone, Lolita (2017, janvāris). Eju tumšā mežā kā mājās. [Intervija ar Marģeru Vestermani]. Rīgas Laiks. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/sarunas/eju-tumsa-meza-ka-majas-18802 [skatīts: 25.10.2025.]

[13] Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 34. lpp.

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.