Žaņa Lipkes memoriāls

Mana drauga vectēvs bija ebrejs.

Par mana drauga tautību mēs nekad netikām runājuši (pēc noklusējuma – viņš bija latvietis) vai varbūt pat pareizāk būtu teikt, ka tā mani nekad nebija interesējusi, – pilnīga pietika, ka viņš ir draugs. Nesenā sarunā noskaidrojās, ka no tēva puses viņam ir vēl arī leišu, poļu un itāļu asinis, bet pa mātes līniju vecaistēvs – lūk, ebrejs. Vectēvu, iespējams, sauca Leo, bet tas ir gandrīz vai viss, kas par viņu zināms. Varētu arī pielikt punktu, tomēr šeit vēsture tikai sākas.

1944. gadā Marija Kellere [1] – un tieši viņa ir mana drauga vecmamma – slēpa ebrejus Rešņu māju bunkurā netālu no Dobeles, un Leo bija starp izglābtajiem [2]. Marija stāstījusi, kā “pēdējā dienā pirms atbrīvošanas” viņas pusaudzis dēls Arnolds sarunājies ar kādiem cilvēkiem Rešņu pagalmā, kad viņam pēkšņi krūtīs trāpījusi nejauša šķemba un viņš turpat uz vietas miris. [3] Šķiet, ka psiholoģiskais trieciens no mīļotā dēla bojāejas varēja rosināt drīzo Marijas sakaru ar ebreju “Leo”, un 1945. gada 14. augustā, 42 gadu vecumā, Marijai piedzima meita, kuru nosauca par Izabellu. Par meitas tēvu “Leo” ģimenē nebija pieņemts runāt; par viņu zināms no Marijas tagad jau mirušās māsasmeitas Līvijas. Kā meitas tēvu Marija norādīja savu vīru Augustu Kelleru, kurš gan bija arestēts un notiesāts (“bez sarakstes tiesībām”) Krievijā jau 1937. gadā un par kuru 50. gadu sākumā atnāca ziņa, ka viņš esot miris no plaušu karsoņa 1942. gadā.

Tālāk bija tā: pēc kara beigām viens no izglābtajiem ebrejiem, koku brāķeris Īzaks Drizins, atgriezās dzīvot savā namā Ģetrūdes ielā 50 [4] un panāca, ka Marija tur sāk strādāt par sētnieci, kopā ar ģimeni apmetoties sētniekam paredzētajā dzīvoklī 1. stāvā. Turpat Ģertrūdes ielas namā dzīvojuši arī citi ebreji, tostarp, Marijas vārdiem runājot, “vecā Brantene” (visdrīzāk, izglābtā Borisa Branta sieva), kā arī kāda “Goļda”, kura gan pret lepno saimniekmeitu Mariju, tobrīd sētnieci, izturējusies visai kundziski. Marijas māsasmeita arī atcerējusies, ka uz Ģertrūdes ielas dzīvokli vēl labu laiku nācis Leo, kurš piedāvājis Marijai dzīvot kopā ar viņu, taču viņa nav piekritusi. [5] 1982. gada 27. decembrī turpat Ģertrūdes ielā 50 atzīmēta Marijas 80. dzimšanas diena, un mans draugs atceras, ka tur saticis arī Žani Lipki.

1944. gada sākumā Lipke uzrunāja Mariju un piedāvāja saimnieces vietu Rešņos, vien pajautādams, vai viņas dēli prot turēt mēli aiz zobiem. Marija to mazdēlam stāstījusi vairākkārt – šo jautājumu viņai acīmredzot bijis svarīgi uzsvērt. Viņas pašas klusēšana Marijai, šķiet, likusies pati par sevi saprotama, lai gan viņa nevarēja nezināt, ka, piedaloties ebreju slēpšanā, riskē ar savu un savu dēlu dzīvību. Varbūt viņa piekrita, jo Rīgā bija grūti materiāli nodrošināt ģimeni [6] un ebreju slēpšana izrādījās, tā teikt, blakne darbam laukos? Savā ziņā Marija bija parasts cilvēks: viņa atšķīrās “vienīgi” ar to, ka bija glābēja. Tagad man šķiet, ka jautājums par glābēju motivāciju ir lieks – ne tikai tādēļ, ka atbildes uz to neko nemaina, bet arī tādēļ, ka morālai rīcībai nevar būt nekāda ārēja pamatojuma. Tādēļ aprobežošos ar Aleksandra Pjatigorska teikto: “.. nav nekāda labā ar lielo burtu, kas stātos pretī tikpat lielam ļaunumam. Bet ir tikai ļaunums, un vienīgais, kā tam var stāties pretī, ir nevis cīnīties ar to, bet pastāvēt tam garām. Proti, absolūtam ļaunumam var stāties pretī tikai normāla dzīve, tikai cilvēki, kas dzīvo normālu dzīvi.”[7]

Tikmēr mans draugs Marijas kļūšanu par glābēju un par viņa omammu sauc par providenciālu. “Ja viņa nebūtu piekritusi Lipkem, ja nebūtu notikusi nāve, ja nebūtu šī upura… Ja nebūtu nomiris viņas mīļotais dēls, viņa, iespējams, nebūtu sagājusies ar to vīrieti, nebūtu piedzimusi mana māte, un nebūtu piedzimis es. Es vienkārši nebūtu eksistējis.” Taču diez vai par providenciālu var nosaukt to, ka otrs mana drauga vectēvs, Jānis Narkēvičs, bija šucmaņos, un, lai gan nav zināms, vai viņš bija starp “šāvējiem”, viņš, nesagaidījis mana drauga tēva piedzimšanu, tajā pašā 1944. gadā izdarīja pašnāvību.

[1] Vestermanis, Marģers (2025). Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Rīga: Zinātne, 325.–326. lpp. 

Ducmanis, Mintaurs (1998, 19. febr.). Mēs esam humāna, cilvēciska, savu zemi mīloša tauta. Valdības Vēstnesis. Nr. 44/45. 1.lpp.

Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 199. lpp. (Te gan jāpiemetina, ka, lai gan krājumā publicētas vairākas fotogrāfijas, kurās it kā redzama Marija Kellere, neviena no šīm sievietēm nav viņa)

Keller Maria ; Son: Arnold (1995). Yad Vashem. Available at: collections.yadvashem.org/en/righteous/4043665 [accessed 10.10.2025.]

[2] Mani diletantiskie pūliņi starp izglābtajiem sazīmēt “Leo” nav vainagojušies panākumiem; starp visiem izglābtajiem vīrietis, no kura vārda varētu atvasināt Leo, bija vienīgi Leiba jeb Ļevs Gordons (1900–1981), kuram kā nāves vieta uzrādīta Vācija, kas, savukārt, runā pretī viedoklim, ka Leo emigrējis vai nu uz Izraēlu vai ASV. Otrs “Leo” vārda kandidāts varētu būt Ļevs Vagenheims (1924–1980), kuru gan kopā ar brāli slēpa Rīgā, taču viņu tēvs Mordehajs (Maksis) Vagenheims slēpās Rešņos (sk. Tomsone, Lolita (2018). Cilvēkglābējs Žanis Lipke. Rīga: Zinātne, 199. lpp.).

[3] No Marijas māsas Olgas mazmeitas Laimas Ozoliņas zināms, ka Arnolda Kellera miršanas datums ir 1944. gada 16. oktobris. Pirmo reizi Sarkanā armija Dobeli atbrīvoja jau jūlija pašās beigās, taču drīz vien vācieši pilsētu atkal atkaroja. Tomēr Jadvašema vietnē, kā arī Vestermaņa grāmatā norādīts, ka slēptie ebreji pametuši Rešņus jau augustā, dodamies uz vietām, kas jau bija atbrīvotas, tostarp, Daugavpili un Lietuvu. Rīgu atbrīvoja no nacistu karaspēka 13. oktobrī, bet kaujas pie Dobeles vēl turpinājās: 15. oktobrī sākās Sarkanās armijas uzbrukums Dobeles–Džūkstes virzienā; iespējams, ka nelaimīgais gadījums ar Arnoldu notika šī uzbrukuma laikā, bet nav zināms, kurš no slēptajiem tobrīd atradās Rešņos. Arnoldu Kelleru sākotnēji apglabāja turpat mājas pagalmā, bet vēlāk pārapbedīja Dobelē. Arī viņam līdzās mātei Marijai piešķirts Taisnīgā starp tautām nosaukums.

[4] 1993. gadā Īzakam Drizinam Ģertrūdes ielas īpašumu atgrieza. Marija Kellere mira 1998. gadā. 2000. gadu sākumā viņas dēls Heinrihs saņēma kompensāciju un dzīvokli Ģertrūdes ielā atstāja, pārvākdamies uz Vecumniekiem.

[5] Jāņem vērā, ka tobrīd Marija oficiāli vēl skaitījās precēta. Pēdējās ziņas par Leo, jau pavisam nesen, nāk no Marijas māsasmeitas Līvijas meitas Laimas, kas gan vien pastāstījusi, ka Leo uzdāvinājis Marijai gredzenu ar briljantiem, bet Marija to pazaudējusi toverī sakņu bāzē. Pats Leo esot emigrējis uz ASV, tur apprecējies un dzemdinājis vēl vienu meitu, bet viņa iepriekšējā ģimene – sieva un bērni – esot nošauti tepat Latvijā.

[6]  Marija līdz ar saviem vecākiem un diviem dēliem 1942. gadā atgriezās Rīgā no vāciešu okupētā Novgorodas apgabala, uz kurieni viņas vecvecāki bija izbraukuši 19. gadsimta 60. gados – pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma. Pēc neveiksmīgiem darba meklējumiem pie attāliem radiem Dundagas pusē, Marija atrada vietu baptistu draudžu savienības namā Lāčplēša ielā, kur apmetās kopā ar vecākiem un diviem dēliem.

[7]  Rītups, Arnis, Liepnieks, Jurģis, Tīrons, Uldis (2017, maijs). Vai nu filozofēt, vai tīties: vēstule Stīvenam Spīlbergam. [Intervija ar Aleksandru Pjatigorski]. Rīgas Laiks

Eseju cikls tapis VKKF atbalstītā projekta “Cilvēcības liecinieki: Žaņa Lipkes krājuma un muzeja jaunie lasījumi” (2025-1-KMA-M04010) ietvaros.