Žaņa Lipkes memoriāls

Ostas strādnieks Žanis Lipke vācu okupācijas laikā neiespējamos apstākļos glāba cilvēkus, kurus vara un kaimiņi par cilvēkiem neuzskatīja. Tam vajadzēja drosmi un draugus.

Būt drosmīgam nav viegli, būt mazākumā nav viegli. Ienīst un turēt aizdomās citādo ir vieglāk, tam nav pat jāpiepūlas.

Bet mēs tomēr gribam dzīvot valstī, kur līdzcilvēks ir cilvēks. Vēlamies, lai mūsu sabiedrība būtu drosmīga, atbildīga un iejūtīga. Lai tā spētu sadarboties un pašregulēties, negaidot norādes “no augšas”. Un vēlamies strādāt tā labā.

Mēs gribam Rīgā izveidot vietu, kurā pulcētos jauni cilvēki lielas dzīves sākumā, lai taptu noturīgāki pret stereotipiem, pret vispārpieņemtiem un pavirši atkārtotiem naida mītiem.

Pilsoniskā drosme ir jāmāca, tā jātrenē kā muskulis, kā sacīkšu zirgs. Tāpēc Drosmes māja būs treniņlaukums Latvijas bērniem un jauniešiem. Palīdzēsim lauvassirdīm drosmi audzēt un tikt galā arī ar sekām un blaknēm.

Drosmes māja atradīsies tieši līdzās Žaņa Lipkes memoriālam Ķīpsalā, dabiski iekļaujoties “Zināšanu jūdzē”, kura jau aptver vairākas universitātes, biznesa centrus, Latvijas Nacionālo bibliotēku un muzejus.

Mūsu mērķis ir augsts, bet sasniedzams – kļūt par jaunās pilsoniskās sabiedrības atbalsta punktu vēstures izzināšanai un drosmīgu, pasauli pārveidojošu ideju realizēšanai.

Un šī mērķa sasniegšanā roku pielikt var ikviens. Ziedo, lai attīstītu drosmi jaunajā paaudzē un sabiedrībā kopumā. Ziedo Lipkes Drosmes mājai!

Simpozija “Žanim Lipkem – 120” laikā 2020. gada novembrī savā viedoklī par drosmes izpausmēm mūsdienu sabiedrībā tikai aicināti dalīties četri jauni cilvēki – “Drosmes mājas” ziņneši, šādi arī sapņojot par to, kā varētu izskatīties topošais izglītības centrs: Francis Alberts Virtmanis, Helēna Krista Kalniņa, Elīna Zvejniece un Varis Vilciņš.

Memoriāla direktore Lolita Tomsone: “Drosme uzdrīkstēties runāt, darīt, aizstāvēt to, kam tici un ko mīli, drosme uzsākt sarunu vai palīdzēt citam kļūt kaut nedaudz drosmīgākam – šādi savos stāstos šo abstrakto jēdzienu “drosme” izprot mūsu vēstneši, runājot par it kā ikdienišķām un vienkāršām, taču tik izšķirīgām un svarīgām lietām. “Drosmes māja”, ko vēlamies veidot ciešā sadarbībā ar skolēniem, studentiem, būtībā ikvienu, kurš vēlas sevi attīstīt, būs telpa, kur vienlaikus justies pasargātam, un vienlaikus – brīvam izpausties, atraisīties, atrast sevī spēku uzdrošināties. Jaunieši vislabāk paši zina, kas viņiem nepieciešams.”

2021. gada vasarā gruntsgabals Mazajā Balasta dambī 6 tika attīrīts. 2022. gadā turpinājās darbs pie Drosmes mājas projektēšanas.

Izdots informatīvs buklets par Drosmes mājas projektu. Izdevuma atklāšana notika 2022. gada oktobrī ikgadējā kultūras foruma Rīgas Sarunas 4 / Riga Talks 4 ietvaros. Bukleta ekeltroniskā versija pieejama ŠEIT

VR telpas atklāšanas seminārs un izglītības centra Drosmes māja projekta prezentācija ar ekspertu diskusiju skatāma ŠEIT

Žaņa Lipkes memoriāls uzsāk programmu Kas ir drosme?

Izceļot tādus zīmīgus datumus kā Rumbulas slaktiņa atceres diena 30. novembrī, Žaņa Lipkes dzimšanas diena 1. februārī, Eiropas “Taisnais starp tautām” piemiņas diena 6. martā un Žaņa un Johannas Lipkes jaunākā dēla Zigfrīda (Ziga) dzimšanas diena 2024. gada 29. jūnijā, topošā izglītības centra Drosmes māja dārzā būs skatāmi mākslinieka Daniila Vjatkina sienas gleznojumi, notiks ekspertu lekcijas un sarunas par to, kas ir pilsoniski atbildīga rīcība ārkārtas apstākļos un ikdienā; sarunas par to, kas ir drosme.

Mišam Ihlovam mamma Sāra dzīvību dāvāja divreiz. Pirmo reizi – dzemdībās 1939. gada 12. jūnijā. Otrreiz – 1942. gada 28. aprīlī, kad viņai izdevās gandrīz trīs gadus veco dēliņu paslēpt maisā un iznest no Daugavpils geto teritorijas. Sāras vīrs Hiršs tika nogalināts 1941. gada vasarā – pirmajās nacistu okupācijas dienās. Mamma Sāra dzirdēja baumas, ka tiks nogalināti arī pārējie Daugavpils geto iemītnieki, tāpēc nolēma riskēt un aiznest dēlu uz savu darbavietu Vienības namā. Gūstekni nacisti bija norīkojuši mazgāt vācu karavīru veļu. Drosmīgajai mammai izdevās bērnu nodot pirmskara paziņai Teklai Balodei.

Tekla Balode dzīvoja no apkārtējiem nošķirtu dzīvi. Par spīti tam, ka viņa bija invalīde un kopš bērnības kliboja, sievietei izdevās zem vistu kūts izrakt slēptuvi mazajam ebreju zēnam. Dienās zēns slēpās pazemē, viņam bija atļauts izlīst un paelpot svaigu gaisu tikai naktīs. Šādi zēnam bija jāslēpjas līdz 1944. gada 27. jūlijam, kad Daugavpilī ienāca Sarkanās armijas karavīri un padzina nacistus. Zēna radiniece, tēva māsa Soņa Slova vēlāk atcerējās: “Bērns bija tik ļoti sabijies, ka arī pēc atbrīvošanas baidījās dienas gaismas un neuzdrošinājās iziet uz ielu.”

Pēc vīra nogalināšanas 1941. gada vasarā, Sāra geto satika Akivu (Abramu) Cveigorenu, kura sievu arī bija nogalinājuši nacisti. Abi iemīlējās un pārim pieteicās mazulis. Domājams, ka Sāra jaunāko dēliņu Grišu dzemdēja 1942. gada vasarā. Sāras pirmskara paziņa Rahele Jefuna satika jauno māmiņu 1944. gada vasarā un vēlāk atcerējās: “1944. gada augusta sākumā es satiku nomocīto, tikko no geto atbrīvoto Sāru. Viņai rokās bija kaut kādās lupatās ietīts zīdainis.” 1945. gadā smagi slimā Sāra savu otro dēliņu atdeva Kalkūnu bērnunamam. Iestādes dokumentos atrodamas ziņas, ka bērns bijis ļoti nervozs, bet visu lieliski sapratis, spēj pateikt dažus vārus un, spriežot pēc zobu skaita, ir apmēram divarpus gadus vecs.

Vispirms Mišu pie sevis audzināšanā paņēma attāli Sāras radi – Haja un Falks Kagani. Vēlāk pēc zēna ieradās viņa tēva māsa Soņa Šeina Slova, kura kopā ar vīru, poļu ebreju, bija iecerējusi pamest Padomju Latviju un doties uz Poliju, bet pēc tam uz Franciju. Marseļā, neinformējot par to radiniekus, Mišu kopā ar citiem bāreņiem organizācija “Hagan” nosūtīja uz bāreņu namu Izraēlā. Slovu ģimene nokļuva Austrālijā. Miša savu tēva māsas ģimeni atkal satika tikai 1956. gadā, tikai tad viņš uzzināja detaļas par savas mammas un Teklas Balodes varoņdarbu. 1961. gadā arī Miša pārcēlās pie radiem Austrālijā.

Arī Griša pēc kara nokļuva mīlošā ģimenē. 1946. gadā viņu uzmeklēja tēva Ābrama Cveigerona brālis Mozus ar sievu Rivu. Pāra ģimenē jau auga abu dēli Akiva un Matvejs, bet viņi nolēma adoptēt arī Grišu. Lai apkārtējie ļaudis nesapratsu, ka zēns ir adoptēts, tika pieņemts lēmums reģistrēt, ka viņš dzimis 1944. gadā. Tikai pieaudzis Griša uzzināja savas izcelsmes stāstu, jo audžumamma viņu mīlēja kā savu bioloģisko dēlu. Riva Cveigerona esot teikusi:“Kā es varēju pateikt Grišiņkam, ka viņš nav mans dēls? Es taču divus gadus nēsāju viņu uz rokām, kad viņš smagi slimoja. Viņam vienmēr bija pieejams viss vislabākais. Vai tad es neesmu viņa māte?”

Abi brāļi pirmo reizi mūžā satikās 1988. gadā Maskavā. Lai sarunātos, abiem bija nepieciešams tulks.

Vēl pirms Otrā pasaules kara arhitekta Artūra Krūmiņa sieva Erna, gatavojoties braucienam uz Itāliju, apmeklēja itāļu valodas kursus. Vēlāk viņa savai jaunākajai
meitai Ilgai stāstīja, ka kursos iepazinusies ar ļoti jauku un neparasti inteliģentu sievieti Vilmu Presu. Šarmantās sievietes vīrs bija slimokases ārsts Jēkabs Oskars
Press, kurš ne vienu vien reizi bija apmeklējis Krūmiņu mājas, lai ārstētu Artūru Krūmiņu vai mājkalpotāju Karlīni Pilsrozi.
Redzot uz ielām ebreju pazemošanu, vajāšanu un ieslodzīšanu, Krūmiņu ģimene nolēma palīdzēt vismaz nedaudz pazīstamajai Presu ģimenei. Ilga Krūmiņa vēlāk
atcerējās: “Bail kļuva dzīvot… Bail no pašu pilnīgās pasivitātes. Nevar! Nevar tā! Skatīties un nevienam nemēģināt palīdzēt. Nevar!” Erna Krūmiņa bija pirmā, kura
paziņoja, ka jāmēģina glābt Presus. Artūrs Krūmiņš saprata, cik riskanti ir slēpt ebrejus savā Marijas ielas dzīvoklī, viņš atgādināja sievai un meitām, ka viņi
dzīvo ceturtajā stāvā un ka dzīvoklim ir tikai vienas ārdurvis. Briesmu gadījumā ne Krūmiņiem, ne Presiem nebūtu iespēja bēgt. Tomēr neviens no viņiem
nespēja neko nedarīt, nespēja nepalīdzēt. Tika pieņemts kopīgs lēmums Presus glābt. Krūmiņu lēmumam piekrita arī mājkalpotāja Karlīne Pilsroze, kura visu
slēpšanas laiku bija liels atbalsts. Ernai Krūmiņai ar vecāko meitu Veltu Mēteri, kura nedzīvoja Marijas ielā 11, bet tik un tā vēlējās palīdzēt Presu ģimenei, izdevās sazināties ar Rīgas geto
ieslodzīto Jēkabu Oskaru Presu. Viņu kopā ar dēlu Bernhardu Oskaru katru dienu dzina piespiedu darbos uz pilsētu, kas radīja izdevību bēgt. Diemžēl jaukā
un inteliģentā Vilma Presa tobrīd jau bija nogalināta Rumbulas mežā. Izbēguši no strādnieku kolonnas, Presi ieradās Marijas ielā 11 — 3. Viņiem
tika atvēlēta Ilgas guļamistaba dzīvokļa tālākajā daļā, tā dod iespēju briesmu gadījumā paslēpties. Ilga iekārtoja sev jaunu guļvietu tēva kabinetā. Briesmu
gadījumam tika sarūpēta nomaskēta slēptuve. Ilgas un vecāku guļamistabas atdalīja 40 cm bieza siena, kurā bija ierīkotas dubultdurvis. Nišā starp istabām
bija vietas diviem krēsliem. Ja nacisti dzīvokli pārmeklētu, Presi varētu tur patverties un aizslēgt pirmās durvis. Otrām durvīm priekšā stāvēja smags
skapis. Tie, kas nezināja sienas biezumu un nenojauta par nišu, būtu noticējuši, ka istabas savieno vienas durvis, kuras nav jēgas atslēgt, jo otrā pusē ir skapis.
Presi pie Krūmiņiem bez iespējas pamest dzīvokli vai pieiet pie loga nodzīvoja gandrīz 3 gadus. Ilga Krūmiņa atcerējās: “Dr. Press daudz lasīja, daudz zīmēja.
Hanss (Bernhardu Oskaru tētis sauca par Hansu, bet Krūmiņu ģimene par Ansi) sēdēja pie radio, muguru neatliecot. Klausījās BBC un visas iespējamās
informācijas. Pa starpām mēs abi kopīgi lasījām, rakstījām sacerējumus, zīmējām, mācījāmies svešvalodas, minējām mīklas utt. Turklāt — puķkopība! Es
ļoti mīlēju puķes. Tētis man bija pasūtījis speciālu puķu plauktu uz riteņiem. Tas bija pilns istabas puķu. Iemācīju puķes kopt arī Ansīti.”
Visgrūtāk bija sarūpēt pārtiku. Ģimene ar savām pārtikas kartītēm dabūtos pieticīgos pārtikas krājumus sadalīja tā, lai pietiek visiem. Ar pārtikas sagādi
no laukiem palīdzēja ģimenes draudzene Elza Mileiko. Presi un Krūmiņi ar viņas palīdzību mainīja vērtslietas pret pārtiku.
1944. gada 13. oktobrī Rīgā iesoļoja padomju karaspēks — Presi bija brīvi. Ilga Krūmiņa vecumdienās atcerējās: “Mantas viņu pašu mājā bija izlaupītas. Vajadzēja
ģērbt to, ko varēja sadabūt. Rīts bija stipri vēss. Atceros, Ansis uzvilka manu adītā kostīma jaku. Un tad viņi devās lejā pa trepēm, pa kurām bija uzkāpuši
pirms trijiem gadiem… Ceturtais stāvs… viena pati izeja… Cik labi, cik labi, ka viss tā izdevās!”

1943. gada 20. oktobrī Broņai Majevai izdevās nemanītai pamest Daugavpils geto un patverties pie laipnā dārznieka Pjotra Afanasjeva un viņa sievas Lūcijas. Viņai par pārsteigumu, slēptuvē, kas bija izveidota zem virtuves grīdas, viņa satika vēl divas vajātas ebrejietes – daugavpilieti, zobārsti Miru Musinu un krāslavieti Mihlu Segalu. 

No Broņas Majevas atmiņām: “Astoņus mēnešus Pjotrs rūpējās par mums kā par maziem bērniem. Tas bija īsts cilvēks. Glābjot mūs, viņš riskēja ne tikai ar savu, bet savas ģimenes locekļu dzīvībām. Par atlīdzību naudā nevarēja būt ne runas – viņš mūs glāba nesavtīgi un no sirds.” 

Kad Daugavpilij tuvojās fronte, Pjotrs Afansajevs bēgles pārveda pie radiem uz Skaistas ciemu netālu no Krāslavas, kur dzīvoja viņa vecāki Filips un Anastasija Afanasjevi un brālis Fadejs ar sievu Jevdokiju (saukta arī par Keju) un dēlu. Glābšanas darbā brāļiem palīdzēja arī māsa Minadora Mikulova, neskatoties uz to, ka riskēja arī ar savu un savas ģimenes drošību. Tobrīd no Daugavpils atvestās ebrejietes vēl nenojauta, ka Fadeja Afanasjeva ģimene jau slēpj trīs citas bēgles – Basju (saukta arī par Taņu) Levšteinu, Bruņu Zēlikmani un viņas astoņpadsmitgadīgo meitu Raheli (Rozu). 

No Raheles Zēlikmanes atmiņām: “Fadeja un Jevdokijas (mīļi saukta par Keju) mājā jau dzīvoja Taņa Levšteina. Mēs ar mammu dzīvojām bēniņos, slēpāmies sienā. Afanasjevi ģimene mūs baroja, veda uz pirti. Pēc pirts palikām nakšņot mājās. Neviens par mums nezināja – ne kaimiņi, ne Taņa. Mēs savukārt nezinājām, ka mājā slēpjas arī Taņa. Mums nekā nebija, pat veļas, ko nomainīt. Mēs viņiem par slēpšanu nekā nebūtu varējušas samaksāt. Viņi mūs vienkārši cilvēcīgi pažēloja.”

Maijā abas Zēlikmanes paslēpa bedrē pie vistu kūts. Tikai vēlāk sievietes uzzināja, ka Pjotrs bija atvedis Miru, Mihlu un Broņu, kurām tika atvēlēta viņu vecā slēptuve bēniņos. Visas sešas sievietes izdzīvoja.

1941. gada oktobrī no Rīgas geto izdevās izbēgt divām māsām – Zārai Frenkelei un Regīnai Rudinai (dzimusi Frenkele). Abas devās lūgt patvērumu paziņai – latvietei Augustei Bērziņai. Vairāki Frekelu ģimenes locekļi jau bija nogalināti. Regīna cerēja, ka vismaz viņas desmitgadīgajai meitiņai Liānai ir izdevies aizbēgt no nacistu okupētās Latvijas un nokļūt drošībā pie Maskavas radiem. Meitenīti bija izdevies iesēdināt pēdējā bēgļu vilcienā, kas devās Austrumu virzienā.

Auguste Bērziņa kopā ar tobrīd trīspadsmitgadīgo dēlu Juri dzīvoja nelielā trīsistabu dzīvoklītī A. Deglavas ielas 26b nama pēdējā stāvā. Pirmā pasaules kara laikā sieviete bija strādājusi par žēlsirdīgo māsu un kopusi ievainotos karavīrus. Pēc kara Auguste iestājās gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan apguva masiera amatu. Auguste jau pirms Otrā pasaules kara bija pazīstama ar apavu veikala īpašnieka Jēkaba Frekela abām meitām un iespējams tāpēc neatteica palīdzēt.

Pirmās dienas Bērziņu dzīvoklī slēpās abas māsas. Taču tobrīd Augustei Bērziņai nebija noteiktas darbavietas, iztiku sev un dēlam viņa piepelnījās pagaidu darbos, kā arī saņēma alimentus no bijušā vīra. Viņa saprata, ka ar to nepietiks, lai visus uzturētu un jāmeklē vēl viens patvērums. 

Pirms kara Auguste Bērziņa bija kļuvusi par bulgāru filozofa un garīgā skolotāja, t.s. ezotēriskās kristietības dibinātāja Pētera Donova (1864-1944) jeb Beinsa Douno ideju sekotāju. Beinsa Duono Bulgārijā nodibināja t.s. Vispasaules Balto brālību. Auguste Bērziņa kopā ar citiem garīgā skolotāja sekotājiem no Latvijas 1939. gada vasarā piedalījās brālības rīkotā vasaras nometnē Rilas kalnos. Šajā braucienā viņa bija iedraudzējusies ar atvaļinātu Latvijas armijas pulkvedi Edgaru Ozolu un viņa sievu Emīliju. Saprotot, ka abas no geto izbēgušās sievietes nespēs apgādāt, Auguste lūdza palīdzību Ozoliem. Par spīti tam, ka Emīlija slimoja ar kaulu tuberkulozi un pārvietojās ar lielām grūtībām, Ozoli piekrita palīdzēt.

Regīna tika aizvesta pie Emīlijas un Edgara Ozoliem uz Mežparka namu Siguldas ielā 5. Kaimiņiem Ozoli paskaidroja, ka Regīna ir viņu saimniecības vadītāja. Sieviete rūpējās par mājas soli, devās pēc iepirkumiem, kā arī aprūpēja smagi slimo Emīliju. Tomēr kaimiņi ievēroja, ka ikreiz, kad policija veica dokumentu pārbaudi, Ozolu palīdze kaut kur nozūd. Pēc kāda laika pāris kaimiņiem atzinās, ka Regīna ir ebrejiete, kas slēpjas no nacistiem. Arī kaimiņi nolēma Regīnai palīdzēt un sievieti nenodeva.

Deglavas ielas dzīvoklī palika slēpties vecākā no māsām – tobrīd 36 gadus vecā Zāra. Līdz pat 1944.gada 13.oktobrim, kad Rīgā ienāca Sarkanās armijas karavīri un padzina nacistus, Zāra nekad nepameta Augustes dzīvokli. Ikreiz, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens, viņa žigli paslēpās Augustes pagultē, kur viņai bija sagatavots matracis un sega. Kad dzīvoklī nebija neviena svešinieka, Zāra brīvi pārvietojās pa dzīvokli un palīdzēja apdarīt mājas darbus.

No Augustes dēla Jura Bērziņa atmiņām: “Mūsu iemītniecei bija viltota pase, bet atstāt dzīvokli viņa neuzdrīkstējās, jo skaidri zināja, ka ebrejisikie sejas vaibsti viņu ātri nodos. Marija palīdzēja mātei saimniecības darbos, bet brīvajā laikā atjaunoja savu stenogrāfes prasmi, jo cerēja, ka ar šo darbu vēlāk nodrošinās sev iztiku.”

Pēc kara abas māsas kopā ar Krievijā paglābto Regīnas meitu Liānu dzīvoja kopā. Sievietes uzturēja siltas un draudzīgas attiecības ar saviem glābējiem – pārdzīvoja abu Ozolu nāvi, apmeklēja Jura Bērziņa kāzas 1968. gadā un viņa mammas bēres 1980. gadā. Vēlāk Holokaustā brīnumainā kārtā izdzīvojušās ebrejietes pārcēlās uz dzīvi Maskavā.