Biogrāfija
Žanis, īstajā vārdā Jānis Lipke, dzimis 1900. gada 1. februārī Jelgavā. Ieguvis trīs klašu izglītību, pārvaldījis krievu un vācu valodu. Žanis bija ļoti uzņēmīgs cilvēks, apveltīts ar labām saskarsmes spējām, azartisks. Par Žaņa vecākiem mums ir visai skopas ziņas. Žaņa tēvs Jānis bijis grāmatvedis, dienējis latviešu strēlniekos, kritis I Pasaules kara cīņu laikā. Māte Paulīna bijusi mājsaimniece, mirusi 1920. gadā.
1919.gada sākumā Žanis aiziet strēlniekos un pēc pusgada pievienojas Latgales artilērijas pulkam. Rīgā Žanis atgriežas 1920.gada martā. 19 gadu vecumā Žanis iepazinās ar Johannu Novicku. Tikai pēc gada uzstājīgajam Žanim izdevās pierunāt viņas vecākus izdot 17 gadīgo Johannu viņam par sievu. 1920. gada 3.oktobrī Žanis un Johanna salaulājās Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā. Ģimenē piedzima meita un divi dēli.
No 1926. līdz 1940.gadam Žanis strādāja Rīgas Ostā par doku strādnieku un krāvēju. Strādājot ostā, Žanis iesaistījās pagrīdes darbībā – pēc 1934.gada Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma ostas noliktavās un kuģu tilpnēs slēpis sociāldemokrātus un komunistus no režīma vajāšanām. Arhīvā saglabājušies dokumenti, kas apliecina, ka Žanis nodarbojies arī ar kontrabandu, par ko tika saukts pie atbildības Ostas Senāta tiesā. Jau 1928. gadā viņš ieguvis autovadītāja apliecību un iegādājas nelielu autobusu, kurā pārvadājis pasažierus uz Jelgavu un Valmieru. Žanim piederēja arī jahta, kuru, ienākot vāciešiem, konfiscēja.
Lai nacistu okupētajā pilsētā atrastu darbu, kas viņam palīdzētu arī ebreju glābšanas plānos, Žanis pabeidza gaisa aizsardzības kursus vācu komandatūrā Rīgā. Drīz pēc tam Žanis sāka strādāt „Luftwaffe” noliktavās, tā saucamajos Sarkanajos Spīķeros pie Centrāltirgus, netālu no Rīgas geto, kur par palīgstrādniekiem tika nodarbināti arī geto ieslodzītie. Žanis ātri iemantoja priekšniecības uzticību un bija atbildīgs par ebreju nogādāšanu no geto uz darbu un atpakaļ. Šādi apstākļi bija labvēlīgi, lai Lipke pakāpeniski un mērķtiecīgi izvērstu vērienīgo okupācijas režīma vajāto ebreju glābšanas misiju.
Pirmais izglābtais bija ģimenes draugs Haims Smoļanskis, kurš ar sievu un bērniem dzīvoja Rīgas geto teritorijā. Tā kā Žanis spīķeros tika nozīmēts pie ebreju strādnieku atvešanas, darba dienas beigās viņa pienākums bija nogādāt strādniekus atpakaļ geto, parakstoties par atvesto cilvēku skaitu pie vārtsarga. Kamēr pirmajos geto pastāvēšanas mēnešos drošības pasākumi tajā vēl bija salīdzinoši virspusēji, atpakaļvedot palīgstrādniekus, saskaņā ar iepriekš rūpīgi pārdomātu plānu, Žanim izdevās pasargāt vairākus ebrejus no atgriešanās ieslodzījumā. Turpmākajos okupācijas gados, holokausta šausmu un kara apstākļos izglābt geto, darba un koncentrācijas nometnēs ieslodzītos kļuva aizvien grūtāk, tas prasīja lielāku drosmi un risku. Katram no izglābtajiem cilvēkiem ir savs īpašs stāsts. Ebreju glābšanā iesaistījās gan Žaņa draugi, gan paziņas, piedāvājot savu palīdzību transporta, nepieciešamo papildus pārtikas krājumu, apģērba un pagaidu slēptuvju nodrošināšanā. Viņš atrada uzticamus cilvēkus, kas gan Dobeles pagasta lauku mājās, gan Rīgas pagrabos bēgļus nosargāja. Nereti Žanis izmantojot cilvēku vājības, piekukuļojot sargus vai policistus ar naudu, cigaretēm vai šņabi, novēršot viņu uzmanību ar sarunām un tā labvēlīgi noskaņojot pret sevi. Saziņā ar vāciešiem Žanim lieti noderēja labā vācu valodas prasme un spējas nezaudēt aukstasinību sarežģītās un bīstamās situācijās.
Pirms kara beigām, 1944.gada decembrī Lipke strādā Mežsaimniecības ministrijas garāžās un no Kurzemes uz Rīgu ved trofeju mašīnas. Pēc viņa ģimenes nostāstiem, Žanis pamanījās tajās izvest arī latviešu leģiona dezertierus, kuri bēga no Kurzemes Katla.
Īsi pēc kara Žani vairākas reizes izsauc uz NKVD Stabu ielā un pratina par dēlu Alfrēdu, kurš dienēja vācu armijas palīgdienestā. Čekisti arī meklē it kā nobēdzinato zeltu un dimantus, neticot, ka Lipke ebrejus glāba nesavtīgi. Lipke zaudējis pacietību un virsniekam, kurš viņu pratināja teicis, ka komunisti, esot tādi pat bandīti kā fašisti, tikai viņi šāvuši uz cilvēkiem acīs skatoties, bet komunisti slepus no muguras, vēl nekrietnāk! Lipke domājis, ka šādu izlēcienu viņam nepiedos, bet iznācis tieši otrādi, viņu atlaida mājās un vairs netraucēja.
Pēc vairākiem infarktiem,1987. gada 14. maijā Žanis 87 gadu vecumā aiziet mūžībā. Žanis pats uzskatīja, ka tas, ko viņš izdarījis, ir cilvēka pienākums. Ja kāds viņam jautāja: „Žani, cik cilvēku tu esi izglābis?”, viņš vienkārši atbildējis: „Es neesmu skaitījis. Ko vajadzēja, tos glābu. Ko varēju, tos glābu, es neskaitīju.” Par Lipkes cilvēkglābēja aicinājumu izteiktas ļoti dažādas versijas – minēts gan personīgs nicinājums pret vācu okupantiem, gan avantūrisms, gan tas, ka Žanis vienkārši bijis neparasti labs cilvēks.
