Lipkes ģimene
JOHANNA LIPKE
(1903 – 1990)
Johanna Lipke bija Žanim pats tuvākais un uzticamākais cilvēks. Slēpjot ebrejus savas mājas pagalmā viņa riskēja ne vien ar savu, bet arī ar savu bērnu dzīvībām. Johannas pacietīgā ikdienas varonība atklājās rūpēs par bunkurā paslēptajiem cilvēkiem, kuri bija gan jāpabaro, gan jāaprūpē.
Johanna Lipke (pirms laulībām – Novicka) dzimusi 1903. gadā Elejā un uzaugusi septiņu bērnu ģimenē. Viņas dzimšanas stāsts Johannai kļūst par pārsteigumu, kad 40. dzimšanas dienā tēvs tai īsi pirms nāves atklāj, ka viņa ir audžumeita. Intervijā Hercam Frankam Johanna stāsta, ka viņas īstais tēvs bijis Elejas pils grāfa Mēdema dēls un māte-Elejas pils guvernante, kas bērnu atdevusi savai māsai. Vecāki nekad nebija pieminējuši īsto tēvu, teikdami, ka tas esot viņas Amerikas tēvocis. Pirms laulībām Johanna saņēma kādu īpašu sūtījumu no aizjūras tēvoča- īstais tēvs savai meitai bija atsūtījis audumu kāzu kleitai.
Strādāt Johanna sāka agri. 12 gadu vecumā mazā Johanna strādā par pārdevēju ebreju Boncku ģimenes veikaliņā pretim Meitenes dzelzsceļa stacijai Elejā. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Rīgu un dzīvoja piecistabu dzīvoklī Rīgā, Hospitāļu ielā 24. Johanna prata lietuviešu, poļu, vācu, krievu valodu, bērnībā ar ebreju draudzenēm sarunājās arī jidišā.
Johannas ieguldījums cilvēku glābšanas misijā ir neatsverams. Slepus no kaimiņiem, pārkāpjot vācu noteiktās normas, atļauto 5 vistu vietā Johanna savā mājsaimniecībā audzē dučiem vistu, pīļu, tītaru, zosu un trušu, kā arī cūkas un kazas, kas kara laika bada apstākļos varēja pabarot bēgļus un ļāva Lipkes ģimenei slepus nest ēdienu cilvēkiem slēptuvēs. Johannai pašai bija gan mājlopi jānokauj, gan jāgatavo ēst kā savai ģimenei, tā arī cilvēkiem bunkurā.
Johanna labi saprata, ka viņa ar Žani un dēliem iesaistīti bīstamā darbā, bet citādi rīkoties nav varējusi. Johannas atmiņā neizdzēšami bija iespiedušies asiņainie skati no Rīgas geto, nogalināto cilvēku ķermeņi. Johanna ar Žani arī nesuši ēdienu un drēbju kārtu Balasta Dambja koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem, kuru vidū bijis daudz krievu kara gūstekņu.
Vēlāk Johanna savās atmiņās stāstīja, ka viņa ar Žani būtu slēpuši cilvēkus, cik vien ilgi to vajadzētu. Žanis sievai esot sacījis, ka ja vien šie cilvēki izdzīvos, arī viņi abi paliks dzīvi. Jautāta, vai viņa ar Žani ir bijusi laimīga, Johanna atbildēja: „Ļoti, laimīgāku es nevaru atrast”.
AINA LIPKE
(1921 – 1947)
Lipkes ģimenes vecākā meita bija Aina Lipke, kas pasaulē nāca 1921. gadā un kuras dzīve traģiski aprāvās jau 26 gadu vecumā. Vecāki mīlēja un loloja savu vienīgo meitu. Vēl pirms kara Aina paspēja iegūt 10 klašu ģimnāzijas izglītību.
1940. gadā līdz ar Padomju armijas ienākšanu viņa iestājās komjaunatnē, kur sāka strādāt par komjaunatnes komitejas instruktori. Kad 1941. gadā Latvijas teritorijā ienāca nacisti, viņa kopā ar pirmo Padomju Latvijas vadību devās uz Kaļiņinas apgabalu. Viņas pirmais vīrs krita karā. Ainu vēlāk meklēja vācu policija, kas ieradās Lipkes ģimenes mājā. Jauno sievieti tur neatraduši, tie nolēma sodīt pašu Žani, nošaujot to mājas pagalmā pie priedes, ģimenes acu priekšā. Nav zināms, kas tieši notika, tomēr Žani atstāja dzīvu, mājas pagalmā smagi piekaujot . Šī bija Žaņa pirmā tikšanās ar jauno okupācijas režīmu, kļuva skaidrs, ka taisnīgs jau tas nebūs un ir jāpretojas.
1944. gada oktobrī Aina kopā ar savu otro vīru Padomju armijas gvardes kapteini Ivanu Ovečkinu līdz ar Padomju armiju atgriezās savās mājās Ķīpsalā. Viņa turpināja darbu komjaunatnē, strādājot Staļina rajona izpildkomitejā. Pateicoties vīra augstajam amatam, Aina tēvam izkārtoja caurlaidi, kas viņam deva pārvietošanās brīvību pilsētā pat pēc komandantstundas, lai arī viņš oficiāli bija strādājis vācu Luftwaffe noliktavās un vēlāk arī vācu kontrolētajā ostā. Tas Žanim palīdzēja, vedot vācu trofeju mašīnas no Kurzemes uz Rīgu, kurās reizēm tika paslēpti latviešu leģionāri.
1947. gada pavasarī, pēc kādas virsnieku balles, mājās atgriezās tikai Ainas vīrs, kurš vecākiem paziņoja, ka viņa pati ielēkusi Daugavā. Vecāki bija pārliecināti, ka Ainas vīrs viņu greizsirdības uzplūdā iegrūdis upē. Jauno sievieti tā arī neatrada.
ALFRĒDS LIPKE
(1924-2008)
Bez meitas Ainas ģimenē auga arī divi dēli, vecākais no tiem – Alfrēds – pasaulē nāca 1924. gadā. Kara laikā tēvs viņam izgādāja dažādus darbus, tostarp arī loča dienestā, kas viņu pasargāja no iesaukšanas armijā. Tomēr 1943. gada martā Alfrēdu iesauca vācu armijas palīgdienestā.
Alfrēdu nosūtīja uz Volhovas purviem rakt tranšejas, jaunajam vīrietim bijis ietiepīgs raksturs, viņš nereti runāja pretī augstākstāvošajiem, par to arī ticis sodīts. Aiz pārpūles darbā un bada viņš saslima ar mazasinību. Tuvojoties 1944. gada rudenim, Alfrēdu nogādāja kara hospitālī. Vecākiem tika paziņots, ka visticamāk dēls slimības dēļ mirs. Kad vācu armija atkāpās, Alfrēds, līdz ar pārējiem, no armijas hospitāļa tika evakuēts uz Vāciju. Vēl ilgi pēc kara beigām ģimene nezināja, kas noticis ar dēlu.
Tā kā Alfrēds bija kalpojis vācu dienestā, atgriezties pie savas ģimenes jau Padomju Latvijā viņš nevarēja.Pēc kara Alfrēds devās uz Austrāliju labākas dzīves meklējumos, kur viņš pavadījis raibu mūžu. Trīs reizes precējies, uzaudzinājis divus dēlus un meitu. Alfrēds uzbūvējis arī pats savu laivu, jo, līdzīgi kā tēvs un jaunākais brālis, bijis kaislīgs burātājs. Māte viņu vienīgo reizi apciemo 1973. gadā, Žanis – četrus gadus vēlāk.
Iestājoties vācu armijas palīgdienestā, Alfrēds Lipke paglāba savu tēvu, māti, jaunāko brāli, cilvēkus, kas slēpās bunkuros, kā arī pārējos iesaistītos. Visu atlikušo dzīvi Alfrēds ilgojās pēc ģimenes un savām dzimtajām mājām.
ZIGFRĪDS LIPKE
(1933-1994)
Jaunākais Lipkes dēls Zigfrīds piedzima 1933.gadā. Karam sākoties, zēns tikko bija uzsācis skolas gaitas, tomēr tās drīz vien nācās pārtraukt, jo, ienākot vācu armijai, vietējo skolu slēdza un tajā ierīkoja lazareti. Citas skolas bija tālu, un ceļš turp kara laikā bija bīstams. Zigis visu laiku pavadīja māju tuvumā un notiekošo no viņa bija grūti noslēpt. Drīz vien Lipkes jaunākais dēls jau stāvēja sardzē, uzmanot māju un šķūnīti, zem kura bija iekārtota slēptuve. Ja mājai tuvojās kāds svešinieks, mazais Zigis cilvēkiem bunkurā deva signālu, lai tie ir īpaši uzmanīgi un sēž klusu. Sākumā viņš vienkārši pieskrēja pie šķūnīša un pieklauvēja, bet vēlāk, kad bunkurā tika ievilkta elektrība, gaisma tika izmantota kā signāls – puika ieskrēja mājā un to izslēdza. Nereti, kad vecāki, izmantojot nakts aizsegu, bija devušies uz tuvumā esošo darba nometni Balastdamm, lai nogādātu tur ieslodzītajiem kaut nedaudz pārtikas, jaunākais dēls gaidīja viņus atgriežamies, ieņēmis vietu savā sarga postenī pie suņubūdas.
No tēva viņš bija mantojis mīlestību pret kuģošanu. Jau no agra vecuma Zigfrīds sapņojis, ka reiz kļūs par jūrnieku un daudz laika pavadījis uz ūdeņiem. Kara laikā zēns palīdzēja mātei no rītiem airēt laivu pāri Daugavu, lai dotos uz ostu vai uz tirgu. Zigfrīda sapnis par kuģošanu nepiepildījās – pēc kara 3 gadus bija jādienē padomju armijā, pēc tam viņš kādu laiku strādāja par skatuves strādnieku Jaunatnes teātrī. Zigfrīds bija prasmīgs peldētājs un, pie upes dzīvodams, no noslīkšanas izglābis 12 cilvēkus. 50. gados Zigfrīds apprecējās ar Āriju Rozi, kura joprojām dzīvo Ķīpsalā, Lipkes ģimenes mājās. Šajā laulībā piedzima dēls Viesturs. Žaņa Lipkes mazdēls diemžēl jau 55 gadu vecumā miris.
Zigfrīda paveiktais nepalika bez ievērības. 1993. gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome viņam kopā ar vecākiem piešķīra piemiņas medaļu, kā arī goda rakstu par pašaizliedzīgu rīcību, glābjot ebrejus. Gadu vēlāk 61 gada vecumā Zigfrīds sirds slimības dēļ pāragri aizgāja mūžībā.
